- Kā radās doma nodibināt savu fotostudiju un kāpēc tai piešķirts nosaukums Imagine?

Ilmārs Znotiņš: Doma mums radās paralēli. Viesturam gribējās studiju, kur pabildēt, savukārt man gribējās laboratoriju, kur bildes uztaisīt. Imagine – tāpēc, ka fotogrāfijā iztēle ir viens no svarīgākajiem aspektiem.

Viesturs Koziols: Studijas otrs, latviskais nosaukums ir Iztēles laboratorija, un tas radās, kad ieraudzīju šīs telpas. Man visu mūžu ir gribējies darboties loftā (kompleksa fotostudija – Red.). Visā pasaulē loftu attīstība sen bijusi populāra, cilvēki ir maksājuši lielas naudas, lai tajos vispār tiktu iekšā, un šis ir tipisks industriāls lofts. Rīgā studijai meklēju piemērotas telpas kādu pusotru gadu, esmu bijis bēniņos, pagrabos, noliktavās, dzīvokļos, rūpnīcās, bet neko šīm līdzīgu redzējis nebiju. Kad beidzot atradām, gribēju uztaisīt ne tikai fotostudiju, bet iztēles laboratoriju. Piemēram, šeit mūsu lielā telpa ir tagad pārvērsta par konferenču zāli, teātra skatuvi, vietu modes skatēm, semināriem un maziem rokkoncertiem. Tam visam vajadzētu darboties kā multimediju centram – varbūt tas ir pārāk skaļš apzīmējums, tāpēc Iztēles laboratorija, manuprāt, ir tiešs trāpījums desmitniekā. Jo plašāka iztēle, jo labāki darbi.

- Kas lika izvēlēties Andrejsalu par fotostudijas mājvietu?

V. K.: Galvenais iemesls, kā jau teicu, bija studijai piemērotās telpas. Nepilnu divu mēnešu laikā bijušo noliktavu sakārtojām un izremontējām pēc savām vajadzībām – nobalsinājām griestus, salikām jaunas starpsienas, nokrāsojām sienas. Te bija vairākas zāles ar starpsienām un plauktiem.

I. Z.: Un putekļiem lielā daudzumā.

V. K.: Apmērām četrām tonnām.

- Ar ko Imagine atšķiras no citām Rīgas fotostudijām?

I. Z.: Šādu kompleksu studiju Rīgā nav, tā drīzāk atbilst jēdzienam laboratorija plašākā nozīmē. Te ir fotostudija, arī melnbaltām fotogrāfijām, datorapstrāde ar lielu jaudu, visas ērtības cilvēkiem, kas fotografējas – grimētava, ģērbtuve, zāle izstādēm un konferencēm. Teorētiski tas nozīmē, ka, neizejot no šīm telpām, varam nofotografēt, uztaisīt bildi un pakārt to izstādē.

V. K.: Līdzīgu studiju nav arī visā Baltijā.

I. Z.: Mums būtu interese šeit redzēt iespējami vairāk jaunu cilvēku, kas apgūst fotografēšanu un interesējas par to.

- Vai izglītošanas nolūkos?

I. Z.: Varam topošos fotogrāfus izglītot tā, ka viņi domā par to, kas tiek bildēts, un zina, ko grib nobildēt. Un nav pat svarīga tehnika. Kāds slavens fotogrāfs ir teicis: galvenais, kas stāv aiz aparāta.

V. K.: Abi ar Ilmāru strādājam ar fotogrāfijām žurnālā Republika.lv un rīkojam fotokonkursus. Labākās bildes pēc tam publicējam žurnālā.

I. Z.: Bilžu atlase tiek veikta pēc tādiem principiem, lai veidotu vizuālo kultūru. Publicējot labākās bildes, cenšamies parādīt, kādā virzienā būtu jāiet.

V. K.: Konkursa uzdevumi ar laiku kļūst arvien sarežģītāki. Piemēram, jānobildē sals, bet salu tik vienkārši nobildēt nevar, ja salīdzinām, teiksim, ar kāzām. Tā latiņa tiek celta arvien augstāk.

- Un kāda atsaucība šiem konkursiem?      

V. K.: Liela! Mēnesī saņemam kādu tūkstoti bilžu.

I. Z.: Jā, apmēram divus simtus nedēļā. Cilvēkiem patīk fotografēt.

- Studijas atklāšanā, kad viesiem tā tika izrādīta, apskatījām arī laboratoriju melnbalto fotouzņēmumu izgatavošanai.

I. Z.: Tā ir domāta vecā fotogrāfijas procesa piekritējiem, māksliniekiem, gardēžiem, kuri vēlas bildes izgatavot paši savām rokām vienā vienīgā eksemplārā. Katra melnbaltā bilde ir unikāla, neatkārtojama, jo nākamās kopijas vienmēr būs atšķirīgas. Digitālās bildes var pavairot, cik uziet, bet, kopējot vienu un to pašu melnbalto attēlu, nevar iegūt divus vienādus.

- Tātad, ja kādam mājās ir aizķērusies melnbalta filmiņa un attiecīgs fotoaparāts, to var droši izfotografēt un nākt pie jums attīstīt un sakopēt bildes?

I. Z.: Jā, tas šeit ir iespējams.   

V. K.: Mūsu darbības mērķis nav noteiktu pakalpojumu sniegšana, bet gan vēlme, lai studija darbotos, lai būtu rezultāts. Runājot par melnbaltām filmiņām, droši vien kaut kur Rīgā tās vēl pieņem, taču man ir svarīgāk, lai cilvēkiem būtu interese pašiem nākt šurpu, tās attīstīt un izgatavot bildes. Citiem vārdiem sakot, mēs gribam cilvēkus ieinteresēt vizuālajā procesā.

I. Z.: Domāju, ka melnbaltās fotogrāfijas process ir ceļš uz meistarību, jo, kopējot bildi, tu esi spiests labot fotografēšanas procesā pieļautās kļūdas. Tad tev ir iespēja analizēt, ko esi izdarījis pareizi vai nepareizi, un pēc tam iegūtās atziņas pielietot nākamajā bildēšanas reizē.

- Vai pašiem bieži sanāk strādāt ar melnbalto fotogrāfiju? Kad to darījāt pēdējo reizi?

I. Z., V. K. (smejoties): Mums nebija vietas, kur to darīt!

- Bet tagad taču ir!

I. Z.: Jā, tagad ir! Esmu cītīgi taupījis fotopapīru, filmas, esmu iegādājies ķīmiju, tā kā man ir visas iespējas. Ir arī ieceres, kas jāizdara melnbaltajā fotogrāfijā.

V. K.: Un no sudraba, kas paliks pāri, mēs kalsim medaļas. (Viesojamies studijā Rihardu dienā un esam liecinieki, kā abiem studijas Rihardiem kā vārdadienas dāvana un pateicības zīme tiek pasniegtas sudrabā kaltas medaļas.)

- Kādus pasākumus plānojat rīkot?

I. Z.: Izstādes rīkosim noteikti. Domāju, ka šogad būs kādas četras. Vasarā ar izstādēm iziesim ārpus savām telpām.

V. K.: Pirmais darbs, kas mums noteikti jāizdara, ir dokumentēt Andrejsalu fotogrāfijās, kāda tā ir tagad, – cilvēkus, ēkas, telpas, procesus, jo tuvāko piecpadsmit gadu laikā šeit notiks viena no lielākajām transformācijām ne tikai Latvijā un Baltijā, bet visā Austrumeiropā. Pārmaiņu dokumentēšana ir fotogrāfijas uzdevums, un būs interesanti apskatīties mūsu izstādi, kas veltīta tieši Andrejsalai.

I. Z.: Pēc gadiem divdesmit šis materiāls būs vēl interesantāks un vērtīgāks.

V. K.: Pirms trim gadiem tika rīkota Rīgas pilsētai veltīta fotoakcija, kurā piedalījās apmēram 60 fotogrāfi. Tur bija novietota stikla trauks, un tajā iekšā bija zīmītes ar Rīgas rajonu nosaukumiem, kuros plānota kaut kāda attīstība, – Sporta pils rajons, Tērbatas iela, Kr. Barona iela utt. Fotogrāfiem bija jāvelk ārā papīrītis. Arī es piedalījos akcijā, un, kad apkārtējiem parādīju, ka esmu izvilcis Andrejsalu, visi sāka smieties: „Viestur, tikai nesaki, ka tā bija nejaušība.” Bet tā bija nejaušība! Tā man sanāca izstaigāt un iepazīt Andrejsalu jau pirms trim gadiem, un man ir kādas 90 melnbaltās bildes no tās reizes.

Kā mani, tā arī Ilmāru interesē Andrejsalas cilvēki un viņu darbs – lokomotīvju mašīnisti, strādnieki, kas salā staigā pa sliežu ceļiem un klaudzina ar āmuriņu. Šī ir vitāla vieta pilsētā, bet pēc kādiem pieciem gadiem te daudz kas būs mainījies.

I. Z.: Fotogrāfijas nozīme ar laiku tikai aug. Tas, ko mēs šodien nobildējam, bet varbūt nenovērtējam, pēc gadiem divdesmit būs ļoti vērtīgs.

- Vai plānojat sadarbību ar ārvalstu kolēģiem?

I. Z.: Tik tālu mēs neesam vēl tikuši, bet tādu iespēju neizslēdzam. Neesmu gan īpaši par to interesējies, bet zinu, ka Ārlietu ministrijai bija paredzēts organizēt radošo darbnīcu ar vienu izcilu turku fotogrāfu, taču projekts tika atlikts tāpēc, ka nevarēja atrast telpas, kurās īstenot tieši fotogrāfisko daļu.

V. K.: Bet tagad ir gan telpas, gan saturs.

- Studijas atklāšanas pasākumā tika piedāvāts turpmāk 1. februāri atzīmēt kā Fotogrāfu dienu. Varbūt jums jau tagad ir kādas ieceres?

I. Z.: Par to ir vērts padomāt. Vispār Fotogrāfu dienai vajadzētu būt tad, kad ir vislabākā gaisma, bet tā kā pie mums to nevar viennozīmīgi noteikt, tā diena varētu būt 1. februāris.

- Paldies par sarunu, un novēlam labu gaismu veiksmīgam darbam visa gada garumā!