Pasaulē var gluži viegli atrast veselu virkni vietu, kuru nosaukumā ir ietverts Andreja vai Svētā Andreja vārds. Bet kurš gan gribēs tās visas skaitīt un lasīt kaut kādu garumgaru, neizteiksmīgu sarakstu ar vietvārdiem? Tāpēc darīsim vienkāršāk – pastāstīsim jums kaut nedaudz par piecām Andreja salām, kas atrodas citur pasaulē.
Gandrīz katrā kontinentā ir pa kādai Andreja salai – Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Āzijā un Āfrikā ir pa vienai, bet Eiropā ir vismaz vēl divas. Viena no tām ir Rīgas Andrejsala, kura gan, jāteic, vairs nav nekāda sala, bet gan pussala. Meklēdami Andrejsalas vārdamāsas, pamanījām, piemēram, dažas tīmekļa vietnes, kas vēstīja par apvidu Ukrainā, kur Dienvidu Buhas (jeb Bugas) upe ietek Melnajā jūrā, taču sīkāka izpēte šajā virzienā neko mūsu mērķa sasniegšanas labā diemžēl nedeva. Tā kā šis Andreja salu kaleidoskops pagaidām nav visaptverošs, mēs labprāt gaidām papildinājumus un ierosinājumus no jums, godātie lasītāji!
Kūrorts Horvātijā
Sarkanā sala (horvātiski – Crveni otok) ir viena no tūristu iecienītākajām vietām Horvātijas ziemeļaustrumu pilsētas Roviņas apkaimē pie Adrijas jūras. Crveniotoka patiesībā ir izveidota, mākslīgi savienojot divas salas; vienu no tām sauc par Svētā Andreja salu (otok Sv. Andrije). Otru – par Maškinas salu (otok Maškin), bet abas salas savieno dambis. Sarkanā sala neapšaubāmi ir visskaistākais Roviņas arhipelāgs, kā arī viens no lielākajiem, jo tās platība ir 233 tūkstoši kvadrātmetru.
Te ir daudz jo daudz pludmaļu, gandrīz visas – akmeņainas, nosētas ar oļiem un izrobotas ar šai vietai raksturīgiem līcīšiem. Tomēr netālu no nelielās ostas ir krastmalas posms, kuru sedz rupjas smiltis, tāpēc te var labi pavadīt laiku arī bērni un vecāki ļaudis. Apmeklētāji visvairāk ir iecienījuši pludmales Svētā Andreja salas dienvidu pusē.
Iespējams, ka sala bija apdzīvota jau aizvēsturiskos laikos, toties VI gadsimtā benediktiešu ordeņa locekļi te uzbūvēja pirmo baznīcu un nodibināja klosteri. XIII gadsimtā viņi salu pameta. Vēl pēc diviem gadsimtiem pamestās celtnes nonāca franciskāņu īpašumā, kuri tad pilnīgi atjaunoja gan klosteri, gan baznīcu. Franciskāņi salā mita līdz 1809. gadam, kad uzradās franči, un tieši kopš tā laika vietējās ēkas pa īstam sāka skart arī laikazobs. Tā turpinājās līdz 1892. gadam, kad salā izveidoja cementa un kaļķu ražotni. Baznīcas tornim nu tika atvēlēta rūpnīcas skursteņa loma.
1891. gadā abas salas nopirka Hiterotu ģimene, un klostera ēku pārveidoja par šīs dzimtas vasaras mītni. Svētā Andreja salas ainava ieguva parka aprises – tajā sastādīja dažādus augus, kas bija atvesti no visām pasaules malām. Arī tagad salā var pamanīt augam vairāk nekā 180 dažādu sugu augus. Vasaras namā J. G. Hiterots lika izvietot daudz mākslas priekšmetu – daži vēl joprojām ir apskatāmi pils ēkā. Austroungāriešiem šajā laikā sala kļuva par visiecienītāko ceļojuma mērķi.
Salā no benediktiešu laikiem bija saglabājusies baznīcas vidusdaļa; ja raugās no augšas, telpu plānojums atgādina grieķu krusta veidolu. Pašlaik te ir neliels kuģniecības muzejs (saistīts ar viesnīcu „Istra”), kura fondā ir senu kuģu modeļi un fresku kopijas no visas Istrijas. XIX gadsimta 90. gados klosteris pārtapa par Hiterotu pili, bet dzimtas kapliča atrodas netālu – Maškinas salā.
Gambijā – UNESCO reģistrēta vēsturiska vieta
Rietumāfrikas valsts Gambijas Jēkaba sala, kurai sākumā bija dots Svētā Andreja vārds, atrodas kādus 30 kilometrus no Gambijas upes ietekas jūrā.
Pirmie iebraucēji šajā salā no Eiropas bija Baltijas vācieši no Kurzemes hercogistes, un viņiem piederēja arī citas kolonijas šajā apvidū. Viņuprāt, sala bija jānosauc par Svētā Andreja salu, bet te jāpiemin arī, ka Britānijas karaļnams pirms tam to bija jau nodevis diviem dažādiem grupējumiem – attiecīgi 1588. un 1618. gadā. 1651. nometnieki uzbūvēja Jēkaba fortu (nosaukts par godu Kurzemes hercogam Jēkabam Ketleram), un tas kļuva par tirdzniecības mezglu. Kopš 1659. gada to neilgu laiku to pārvaldīja holandieši, bet jau 1661. gadā sagrāba briti, līdz 1664. gadā saņēma arī formālas īpašumtiesības.
Britiem labpatika nodēvēt šo vietu par Džeimsa salu, arī cietoksnis kļuva par Džeimsa fortu, jo tāds bija Jorkas hercoga vārds. Teritorijas pārvaldīšana bija oficiāli uzticēta Karaliskajam Āfrikas kolonizēšanas uzņēmumam. Sākumā tirgojās ar zeltu un ziloņkaulu, bet vēlāk – ar vergiem. 1669. gadā salas pārvaldīšanu deleģēja Gambijas kolonistu (varētu arī teikt – dēkaiņu, algotņu) apvienībai. Bet jau pēc 15 gadiem Gambiju atkal administrēja Āfrikas kolonizēšanas uzņēmums ar nedaudz mainījušos nosaukumu.
1695. gadā, sakaudami angļu jūrniekus, Džeimsa fortu uzurpēja francūži. 1697. gadā – atdeva atpakaļ, bet 1702. gadā sagrāba no jauna. Nemierīgajā laikposmā fortu vairākkārt sagrāva un cēla no jauna, postījumus radīja gan angļu un franču ķīviņi, gan arī pirātu agresija. 1750. gadā Gambijas administrēšanu pārņēma britu Āfrikas tirdzniecības uzņēmums. XVIII gadsimta vidū Gambija bija Britu Senegambijas sastāvdaļa, taču, kad angļi izbeidza vergu tirdzniecību, forts 1779. gadā gandrīz jau pavisam tika pamests.
UNESCO šo seno vietu, kura ir svarīga Rietumāfrikas vergu tirdzniecības vēsturiskajā kontekstā, ir iekļāvusi savā vispasaules kultūras mantojuma reģistrā – te atrodas vairāku britu pārvaldes iestāžu ēku drupas (pat viena ieslodzījuma telpa, kurā laikam mēdza nokļūt nepaklausīgākie gūstekņi), neliels mols, kā arī vairāki baobabi, kas atgādina ģindeņus.
Jēkaba jeb Džeimsa salu stipri apdraud erozija; kad cietoksnis vēl darbojās, tās platība bijusi apmēram sešas reizes lielāka! Ēkas tagad tiek aprūpētas pret turpmāku eroziju, tomēr pati sala nemaz nav augsta un bieži vien applūst – viļņi tad skalojas ap senatnīgajām ēkām.
Karību paradīze
Kolumbijas novada, ko sauc par Sanandresu un Providensiju, vēsture ir pārpilna ar nostāstiem par pirātiem un kolonizatoriem no Vecās pasaules. Pirmie ieceļotāji – britu puritāņi – ieradās ap 1627.–1629. gadu, gribēdami atrast sev jaunu dzīves telpu. Sanandresā izkāpuši no kuģiem, viņi nonāca patiešām auglīgā reģionā ar teicamu klimatu. Pirmā grupa šurp pārceļoja no Barbadosas salas, bet nākamie atbrauca jau tieši no pašām Britu salām un savu jauno mītneszemi iedēvēja par Veco Providensu. Daudzi iebraucēji ieradās no Velsas, bet zināma daļa arī no Holandes. Kolonijas vispirms veidojās Sanandresā, tomēr par visas rosības centru izvērtās Providensijas sala, jo tajā bija lielāki saldūdens krājumi, kā arī labākas iespējas aizsardzībai pret iebrucējiem.
1633. gadā arhipelāgā ieveda vergus, kurus sāka nodarbināt koka izstrādājumu krāsošanā. Vecā Providensa tās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ attīstījās par plaši pazīstamu vergu tirdzniecības mezglu, un šāda ienesīga vieta piesaistīja arī pirātus un kontrabandistus.
Tālaika angļu kontrabandistiem un pirātiem bija itin ērts patvērums Providensijas kalnos, no kurienes allaž varēja uzbrukt spāņu kuģiem, kas vagoja tuvīnos Karību jūras plašumus. Spānija par to, protams, nemaz nepriecājās, un pēc daudziem uzbrukumiem Providensijas salai izdevās piespiest nometniekus padoties un pat likt gandrīz vai visiem līdz pēdējam pamest šo vietu.
Sanandresā palika daļa vergu, jo ne Spānijai, ne Anglijai šī sala īpaši nerūpēja. Tas ļāva salai pārtapt par paradīzi zemes virsū ar dabiskām svaiga, kristāldzidra ūdens strūklakām, kuras pastāvēšanu viņiem izdevās paturēt noslēpumā no pārējās pasaules jo daudzus gadus.
Sanandresā pārsvarā ir labs laiks, tomēr gada otrajā pusē te mēdz šad tad pēkšņi iebrukt arī vētras. Vēja stiprums nav visu gadu vienāds – jūnijā un jūlijā tas ir visstraujākais. Septembrī un oktobrī ir mierīgs laiks – ūdens temperatūra ir no 27 līdz 30 grādiem pēc Celsija, tātad šī vieta ir kā radīta nodarbībām ar ūdenssportu.
Sanandresā ir novēroti 76 sugu gājputni, bet 18 sugas šeit dzīvo pastāvīgi. Dabas bagātība izpaužas kā rifi, zivis, koraļļi mangrovju audzēs, meži, krastmala un piejūras teritorijas; kopā te ir simtiem dažādu augu un dzīvnieku sugu. Sanandresu ietver rifi un lagūnas, kuros ir daudz dažādu cieto koraļļu un sūkļu, kas ieinteresē par šo dabas nostūri nevienu vien speciālistu un amatieri.
Kaut arī salā oficiāls statuss ir spāņu valodai, tomēr angļvalodīgās Karību kultūras dominantes dēļ vietējie ļaudis bieži vien labprātāk sarunājas savdabīgā kreoliskā valodā, kas ir veidojusies, sajaucoties angļu un franču valodas elementiem.
Vēsturiskas vietas Kanādā
Kanādas austrumu provincē Ņūbrunsvikā ir pilsēta, ko sauc par Piejūras Sentendrjūsu, un tajā ir divas salas, no kurām viena ir Svētā Andreja sala, kaut gan tās plašāk pazīstamais nosaukums ir Neivīailenda jeb Flotes sala.
Pilsēta ir nosaukta par godu Skotijas aizstāvim svētajam Andrejam (jeb Endrjū), un tā atrodas uz trīsstūrveida pussalas; rietumos no tās ir Sentkruā upe, bet dienvidos un austrumos – Pasamakvodī līcis. Pilsēta lepojas ar savām salām – Mācītāja salu austrumos un Svētā Andreja salu dienvidos, kā arī ar savu mūžu jau nokalpojušo, tomēr gleznaino Laithauspointas bāku.
Ir vērts paviesoties arī Šārlotas arhīvā un cietumā, Mednieku akvārijā, Algonkinu kūrortviesnīcā, pabūt golfa laukumā, daudzos veikaliņos un ēstuvēs. Ir diezgan plašs jūras krasts, kurā ir pietiekami daudz, ko darīt un apskatīt. Pats par sevi saprotams, ka pilsētas kuģu piestātnei raksturīga ir kuģošana un laivošana, bet austrumdaļas pludmale, kura bēguma laikā kļūst gluži neticami plata, ir iecienīta vieta pastaigām gar jūras krastu. Tiek piedāvātas arī ekskursijas pa ūdeņiem.
Auksts, pavisam auksts...
Ir vēl kāda Svētā Andreja sala – tā atrodas Krievijas Krasnojarskas novada arktiskajā daļā, Laptevu jūrā pie Taimiras pussalas. Šī sala nav liela, un lielākoties to zina tāpēc, ka tur kopš 1942. gada atrodas mājvieta meteoroloģisko novērojumu stacijai.
Vasara šajā apvidū ir tikai 20 dienas gara, toties sniegs Taimirā zemi klāj 270 līdz 290 dienas gadā – no septembra līdz jūnijam.
Vai ir vēl kāda Andreja sala, kas šeit nav pieminēta? Atrakstiet mums pa e-pastu!
