Vienai no Riga Port City projektā ietvertajiem rajoniem – E zonai – ir piešķirts nosaukums Soho Rīga, tādējādi tas pievienosies kuplajai pasaules Soho rajonu saimei. Ir zināms, ka šis nosaukums nav nejauši apspēlēts Honkongas Soho rajona nosaukumā, un tas ir kļuvis par vienu no tūristu iecienītākajām vietām Honkongas salā. Viens no Ņujorkas pilsētas rajoniem saucas SoHo, tāpēc, ka tas atrodas Hjūstonas (Houston) ielas dienvidos (South) Manhetenas rajonā, kamēr Pekinas SoHo (JianWai SoHo) tulkojumā nozīmē “Neliels birojs” (“Mājas ofiss”). Tomēr lielākajai daļai cilvēku šī vārda izcelsme asociējas pirmām kārtām ar Londonu.
Londonas Soho vide ir izteikti daudznacionāla, tās platība ir ar aptuveni viena kvadrātjūdze Vestminstersitijas rajonā, kas savukārt atrodas Centrālās Londonas Vestendā. Var uzskatīt, ka Čainatauna un teritorija apkārt Lesterskvēra laukumam atrodas uzreiz ārpus Soho rajona dienviddaļas vai arī tā pašā galā. Soho ir industrijas, tirdzniecības, kultūras un izklaides centrs, kā arī vesels dzīvojamais rajons kā turīgiem, tā arī trūcīgākiem iedzīvotājiem. Gadsimtiem ilgi tas kalpoja par patversmi emigrācijas viļņiem: franču baznīca Sohoskvēra laukumā ir dzīvā lieciniece franču hugenotu kustības aktivitātēm XVII un XVIII gadsimtā.
Soho pazīst, pateicoties daudziem tās klubiem, krogiem, bāriem un restorāniem, kā arī kafejnīcām, kas strādā līdz vēlai naktij, un kas piešķir tam “diennakts” rajona statusu nedēļas nogalēs. Še un te sastopami arī intīmpreču veikali. Patiešām, gandrīz visās nedēļas nogalēs Soho ir tik daudz cilvēku, ka, šķiet, dažās ielās būtu jāievieš aizliegums transporta iebraukšanai. Šāds lēmums uz neilgu laiku jau bijis pieņemts pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, taču Vestminsteras padome vēlāk atcēla ierobežojumus transporta kustībai – acīmredzot pēc vairāku uzņēmumu sūdzībām, kas bija zaudējuši daļu savu klientu.
Pavisam nesen, 2006. gada Valentīndienā, tika sākta kampaņa, kuras mērķis bija atgriezt biznesu Londonas sirdī – Soho. Kampaņu ar nosaukumu I Love Soho (Es mīlu Soho) pasaules tīmeklī prezentē sabiedriskā vietne www.ilovesoho.co.uk. Šajā kampaņā piedalījās arī tādas zvaigznes kā Šarlote Čērča, Emija Vainhausa un Parisa Hiltone. Kampaņas I Love Soho atbalstītāju vidū bija Londonas mērs Kens Livingstons, sabiedrība Soho Society, Vestminsteras padome un citas organizācijas.
Soho atrodas daudz skaņu plašu veikalu, sevišķi Bervika ielas apkaimē, kur tādi veikali kā Blackmarket Records un Vinyl Junkies piedāvā “viskarstākos skaņu celiņus”.
Soho atrodas Londonas teātra dzīves pašā sirdī, tas arī ir neatkarīgās kino un videoindustrijas, pēcprodukcijas kino un telestudiju centrs. Šeit ir Soho teātra mājvieta, kas ticis speciāli uzcelts 2000. gadā jaunu lugu un aizraujošu komēdiju iestudēšanai. Sohoskvēra laukumā atrodas arī Lielbritānijas filmu klasifikācijas komisija, kas agrāk bija pazīstama kā Lielbritānijas kinocenzūras komisija.
Visā Soho rajonā uz jumtiem ir milzumdaudz lāzerkomunikāciju un pazemes līmenī – optikas šķiedras kabeļi zem zemes, kas veido Sohonet tīklu. Sohonet savieno mediju, kino un televīzijas biznesa pārstāvjus ar Lielbritānijas kinostudijām, piemēram, Pinewood Studios un Shepperton Studios, kā arī ar galvenajiem kinoražošanas centriem Romā, Ņujorkā, Losandželosā, Sidnejā, Velingtonā un Jaunzēlandē.
Vēsture
Teritorija, kurā tagad atrodas Soho, bija ganības līdz 1536. gadam, kad to sāka attīstīt karalis Henrijs VIII, lai to pārveidotu par Vaitholas pils parku. Nosaukums “Soho” pirmo reizi minēts XVII gadsimtā. Lielākā daļa speciālistu piekrīt viedoklim, ka nosaukuma izcelsme ir mednieku sauciens “soho!” (“Soho! Lapsa nāk!”). Daži ir izteikuši hipotēzi, ka tas ir saistīts ar Monmautas hercogu, kurš mēdza šādi izsaukties, kad vēlējies sapulcināt savus karavīrus Sedžmūras kaujas laikā, taču nosaukuma lietojums tika fiksēts vismaz pusgadsimtu pirms šī notikuma. Alternatīvās hipotēzes būtība ir tāda, ka nosaukuma izcelsme ir vārdu Somerset House – 1547. gadā celtās diženas pils, kas atrodas uz dienvidiem no Strenda, – saīsinājums.
XVII gadsimta 60. gados karalis piešķīra Soho laukus Henrija Džermina, Albansas grāfa, rīcībā. Henrijs Džermins iznomāja 19 no 22 akriem Džozefam Gērlam, kurš, tiklīdz bija saņēmis atļauju veikt būvdarbus šajā teritorijā, 1677. gadā nodeva savas nomas tiesības un būvdarbu atļauju mūrniekam Ričardam Fritam, kurš sāka teritorijas apbūvi. 1698. gadā Viljams III piešķīra absolūtās īpašumtiesības uz šīs teritorijas lielāko daļu Viljamam, Portlendas grāfam, tikmēr teritorijas dienviddaļu, kas vēlāk kļuvusi par Soho Sv. Annas draudzes zemi, karalis pārdeva daļās XVI un XVII gadsimtā, un viena no daļām nonāca Roberta Sidneja, Lesteras grāfa, īpašumā.
Par spīti īpašnieku (piemēram, Lesteras grāfa un Portlendas grāfa) vislabākajiem nodomiem attīstīt šo zemi ar tādu vērienu, kas līdzinātos blakus esošo Blūmsberijas, Merilebounas un Meifēras rajonu attīstībai, šajā teritorijā iemitinājušies imigranti – franču hugenoti, un tai neizdevās kļūt par greznu rajonu turīgiem cilvēkiem. Patiesībā Soho šarma un rakstura pamatā ir arī tas, ka šim rajonam netika pievērsta īpaša uzmanību un tā attīstība nebija pakļauta nekādai kontrolei. Līdz XVIII gadsimta vidum visi aristokrāti, kas bija dzīvojuši Sohoskvēra laukumā vai Džerardrstrītā, pārcēlās cituviet, un viņu vietu sāka ieņemt mākslinieki.
Līdz XIX gadsimta vidum visas respektablās ģimenes bija jau pametušas šo rajonu un to vietā pamazām ieplūda vieglas uzvedības sievietes, mūzikas zāles un nelieli teātri. XX gadsimta sākumā Soho dzīvoja ārzemnieki no dažādām zemēm, kuri vēra vaļā lētus restorānus un kafejnīcas, un to bija iecienījuši intelektuāļi, rakstnieki un mākslinieki.
No XX gadsimta 30. gadiem līdz 60. gadu sākumam – ja varam uzticēties Soho folklorai – krogi bija pilni ar iereibušiem rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem, daudzi no kuriem tā arī nekad nespēja atgūt skaidru prātu, lai iemantotu popularitāti; un tieši šajā laikā lielākie Soho krogu īpašnieki iedzīvojās bagātībā.
Ievērojamās vietas
- Carnaby Street – populāra vieta modes apģērbu iegādei.
- Leicester Square – viena no tūristu iecienītākajām vietām Soho.
- Piccadilly Circus – vēl viena īpaša vieta tūristiem.
- Golden Square – neliels laukums, bet piesaista uzmanību.
- Soho Square – ļoti mazs skaists parks.
- Berwick Street Market – neliels ielu tirgus, kas atvērts no pirmdienas līdz sestdienai. Šajā ielā atrodas arī daudzi specializēti vinila skaņuplašu veikali.
- Soho teātris piedāvā jaunu lugu iestudējumus un komēdijas, kabarē un dažādus šovus.
- Raymond Revuebar (slēgts 2004. gadā) bija pirmais legāls striptīzklubs Londonā, kurš vēra savas durvis 1952. gadā.
- Līdz tam Vējdzirnavu jeb Windmill teātrim bija līdzīga slava, jo tur varēja noskatīties dzīvās gleznas, kas veidotas no kailām figūrām; modelēm bija jāpozē nekustoties, lai tās nebūtu iespējams pakļaut cenzūrai.
- Coach and Horses – krogs, kas ir slavens tāpēc, ka to bieži apmeklējušas sabiedrībā pazīstamas Soho personības, piemēram, Džefrijs Bernards un žurnāla Private Eye darbinieki.
- Maison Berteaux – leģendāra konditoreja, kuru vada ne mazāk leģendārā Mišela.
- Dean Street – no 1851. gada līdz 1856. gadam šajā ielā (nr. 54 un 28) lielā nabadzībā dzīvojis Kārlis Markss. Tuvāk ielas sākuma galam atrodas krogs, kura pašreizējais nosaukums ir Franču māja (The French House) un kuru Otrā pasaules kara laikā bieži apmeklēja trimdā esošā Francijas valdība, arī Šarls de Gols.
