Francijas uzņēmums Lordeurop februārī prezentēja Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja tehniski ekonomisko pamatojumu, darbības stratēģiju un biznesa plānu (prezentācija angļu valodā lejuplādējama šeit). Piedāvājam jums iepazīties ar Lordeurop viceprezidenta Pola Alezrā (Paul Alezraa) atbildēm uz mūsu jautājumiem par Laikmetīgās mākslas muzeja projektu Andrejsalā – publisko un privāto partnerību, industriālo mantojumu, pilsētas līdzdalību un funkciju sadalījumu.

Savā prezentācijā Rīgā jūs norādījāt, ka kultūras jomā ir ļoti maz publiskās un privātās partnerības jeb PPP projektu. Kurus projektus jūs no savas pieredzes varētu minēt kā veiksmīgus un kas ir galvenie iemesli, kuru dēļ tie piedzīvo neveiksmi? Ko Latvijā vajadzētu īpaši ņemt vērā, izvēloties realizēt muzeju projektus pēc PPP principiem?

P. A.: Publiskās un privātās partnerības jēdziena pielietojums nereti mēdz būt atšķirīgs. Bieži tas tiek izmantots, lai apzīmētu sabiedriskā un privātā sektora sadarbību, piemēram, sponsorēšanu. Ja paraugāmies uz šī jēdziena juridisko nozīmi, vienīgais mums zināmais šādas partnerības piemērs, par ko varam pastāstīt, ir Karaliskā Arsenāla muzejs Līdsas pilsētā Lielbritānijā.

1990. gadā tika nolemts izveidot jaunu muzeju, lai interesentiem būtu pieejama apskatei plašāka arsenāla priekšmetu kolekcija nekā iepriekš izstādītā Londonas Karaliskajā pilī un cietoksnī (the Tower of London). Tika plānots, ka jaunā muzeja peļņa ļautu sasniegt arī saimnieciskās darbības mērķi, proti, iegūt lielāku neatkarību finansiālā ziņā un samazināt nepieciešamību pēc atbalsta no valsts budžeta līdzekļiem.

1993. gada decembrī Karaliskais Arsenāls parakstīja līgumu ar privātā sektora pārstāvi – uzņēmumu Royal Armouries (International) – par jauna muzeja izveidi Līdsā, kur glabātos lielākā daļa eksponātu. Saskaņā ar noslēgto līgumu Royal Armouries (International) pienākums bija uzbūvēt muzeja ēku un uzņemties tā darbības vadību, pretī saņemot visus ienākumus no muzeja apmeklējumiem. Jaunā muzeja būvniecības izmaksas atbilda apstiprinātajam budžetam, un tas tika nodots ekspluatācijā noteiktajā termiņā. Tādējādi privātajā sektorā ieplūda visa nauda, ko muzejs saņēma par pārdotajām ieejas biļetēm un nopelnīja mazumtirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā un izklaides pasākumos.

Tomēr muzejs nespēja nopelnīt tik daudz, lai segtu darbības izmaksas, un 1999. gada jūlijā Royal Armouries (International) draudēja maksātnespēja. Arsenāls pārskatīja noslēgto līgumu un pārņēma muzeja darbību. Lai paglābtu muzeju no tūlītējas slēgšanas, Kultūras ministrijai bija jāiegulda tajā 10 miljoni mārciņu. Pārskatītā līguma rezultātā Arsenāls saņem no valsts ikgadēju papildu palīdzības atbalstu 1 miljona mārciņu apmērā, taču tam ir pienākums katru gadu deklarēt gandrīz 2 miljonu mārciņu ietaupījumu kā darbības efektivitātes apliecinājumu.

Diemžēl jāsecina, ka šajā gadījumā publiskā un privātā sektora partnerība nav bijusi veiksmīga, bet mēs varam mācīties, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas turpmākos PPP projektos:

• riska avots var būt nepareizas apmeklētības prognozes. Šajā gadījumā bija pārvērtēti līguma nosacījumi, kas attiecās uz līdzsvarotību saimnieciskajā darbībā, neņemot vērā trūkumus, kas saistīti ar muzeja atrašanās vietu un tā darbības izmaksām;
• muzejam neizdevās iedibināt labu un pamanāmu tēlu un zīmolu;
•  muzejam nebija noteikta stratēģiskās attīstības virziena, tas neizprata un nespēja apmierināt patērētāju vēlmes;
• muzeja darbības neveiksmes pamatā bija arī slikta kolekcijas pārvaldība, nespēja efektīvi plānot, vadīt un organizēt ārējus pasākumus un uzturēt muzeja aktīvus.

Būtiski piezīmēt, ka muzeju projektu īstenošanā publiskā un privātā partnerība nav jāuzskata par kļūdu tikai tāpēc vien, ka eksistē maz veiksmīgu piemēru kultūras jomā. Patlaban Eiropā šādā ceļā tiek īstenoti vismaz četri muzeju projekti:

• Jūras muzejs un Okeāna pilsēta Biaricā, Francijā (Musée de la mer et Cité de l’océan). Jūras muzeja paplašināšanu paredzēts veikt, Biaricas pilsētai sadarbojoties ar Vinci Group, kas uzvarēja konkursā. Būvniecības, uzturēšanas un iekārtu darbības izmaksas kopā lēšamas 29,5 miljonu eiro apmērā. Okeāna pilsētas projekta īstenošana tika sākta 2008. gada septembrī, savukārt muzeja projekts – šā gada sākumā. Abu objektu atklāšana paredzēta 2010. gada beigās vai 2011. gada sākumā.  
• Gaisa un kosmosa muzejs Buržē, Francijā (Musée de l’air et de l’espace du Bourget). EPA Plaine de France ir sākusi apjomīgu pētījumu, kura gaitā noskaidrosies šī projekta koncepcija un ar tā īstenošanu saistītie jautājumi, arī tā iespējamības un izmaksu analīze. Pētījuma iznākumā sagaidāma Eiropas kontekstā novatoriska pilsētas koncepcija. Pētījumam būtu jāsniedz arī detalizētas norādes, kā pielietojamas starptautiska mēroga dizaina konsultācijas, un jāapskata dažādi PPP scenāriji juridiskajā un finanšu jomā. 
•  Tēlotājmākslas muzejs Belrivā, Lozanā, Šveicē (Musée des beaux-arts). Šajā projektā paredzēts izveidot mākslas darbu pastāvīgu ekspozīciju 7800 kvadrātmetru lielā platībā. Privāts investors ir apņēmies finansēt ēkas celtniecību 32 miljonu Šveices franku apmērā, taču plānotie kopējie ieguldījumi ir 68 miljoni. Likumā noteiktā kārtībā projekta uzraudzību pārņems sabiedrisks nodibinājums, kurā privātais partneris tiks pārstāvēts atbilstīgi sniegtajam ieguldījumam.
• Odyssey 21 Havrā, Francijā. Šā Jūras un ilgtspējīgas attīstības centra mērķis ir demonstrēt mūsdienu navigācijas sasniegumus, ostu darbību ekonomiskā un industriālā griezumā, piejūras zonu un okeāna vides trauslumu... Projekta īstenošanai vajadzēs apmēram 100 miljonus eiro, un Havras pilsēta labprāt atrastu kādu privātu partneri, kas būtu gatavs uzņemties iecerētā muzeja finansēšanu, būvniecību, uzturēšanu un varbūt arī darbības nodrošināšanu. Patlaban pilsētai palīgos nācis kāds juridiskais birojs, kas veic projekta izpēti juridiskajā, ekonomiski tehniskā un vides jomā.

Varam secināt, ka sabiedriskās varas iestādes arvien vairāk apjauš ieguvumus no šādas partnerības.

Lai PPP modelis darbotos optimāli veiksmīgi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektā, manuprāt, būtiska nozīme ir rūpīgai muzeja tēla un zīmola izstrādei. Muzejam jāspēj uzrunāt iespējamos apmeklētājus un citas kultūras iestādes, un jābūt uzmanīgiem, izvēloties ārējos partnerus, jo pareiza izvēle palīdzēs celt muzeja uzticamību un reputāciju.

Veiksmīga publiskā un privātā sektora partnerība būs atkarīga no tās stabilitātes un kopīgām pūlēm labu darba attiecību izveidē un uzturēšanā. Projekta veiksmi un partneru attiecības būtiski ietekmēs laba vadība projekta iekšienē. Jebkurā gadījumā šāds partnerības modelis un sadarbība prasa ievērojamus laika un resursu ieguldījumus, un projekta darba grupas rīcībā jābūt profesionāļu padomiem, kā risināmi juridiskie, finanšu un darbaspēka jautājumi, lai nepieļautu kļūdas un izvairītos no riskiem.

Lai partnerības līgums darbotos veiksmīgi, līgumslēdzēju pusēm vajadzētu vienoties par šādiem principiem:

• jānosaka darbības mērķi un projekta īstenošanai nepieciešamās prasmes;
• jārada augsta brīvības pakāpe, kas veicinātu partneru viedokļu apmaiņu izvirzīto mērķu sasniegšanai, ievērojot līdztiesību, savstarpējo cieņu un lojalitāti;
• jāuzņemas atbildība par uzticētajām darbībām atbilstīgi savai kompetencei;
• jābūt skaidriem funkciju sadales un darba principiem, lai varētu garantēt projekta galīgo kvalitāti.

Patlaban nevar sacīt, ka muzeja projekts tiek plānots ciešā sadarbībā ar Rīgas pilsētu. Vai pēc savas pieredzes varat komentēt, cik lielā mērā un kādu funkciju īstenošanai šādos projektos tiek iesaistītas pilsētas? Vai ir būtiski panākt pilsētu aktīvu līdzdarbošanos?

P. A.: Eiropas pilsētas arvien biežāk atskārst, cik liela nozīme to pārveidē ir dažādām kultūras iniciatīvām. Droši vien vispirms prātā nāks Bilbao efekts, taču tas nav vienīgais pilsētas atdzimšanas piemērs. Starptautisku kultūras iestāžu vai muzeju izveide patiešām spēj palīdzēt pilsētām iezīmēt sevi kartē, padarīt tās pamanāmas, jo sevišķi laikā, kad notiek Eiropas integrācija.

Šādu efektu par ļoti vēlamu uzskata pilsētplānotāji, politiķi, pilnvarotās amatpersonas un, protams, arī muzeju vadītāji, jo tādējādi iespējams izveidot iedzīvotājiem un viesiem pievilcīgu, dzīvu pilsētvidi un nodrošināt ieņēmumus. Šādi projekti tiek saukti par kultūras akseleratoriem, proti, iedzīvotāju izglītošanas ceļā pilsētās veidojas zināšanu sabiedrība, tāpēc rodas labvēlīga vide citu projektu attīstībai šo pilsētu tuvumā.

Uzskatāms piemērs ir Bilbao pilsētas Gugenheima muzeja nesen izdotais pētījums, kurā apskatīts, kā tā darbība 2008. gadā ietekmējusi reģionālo tautsaimniecību Basku zemē Spānijā. Pētījuma rezultāti liecina, ka pilsētai tas bijis vēl viens zelta gads, lai arī muzejs tur darbojas jau desmit gadu. Muzeja darbība Basku zemes budžetam 2008. gadā nodrošināja tiešos ieņēmumus 232 miljonus eiro apmērā jeb caurmērā 244 eiro no viena apmeklētāja. Ņemot vērā nelielo iedzīvotāju skaitu Bilbao pilsētā un tās apkārtnē (2–3 miljoni), terorisma draudus un attālumu līdz lielākām pilsētām un tirgiem, jāatzīst, ka šie rādītāji ir pārsteidzoši labi.

Muzeja darbība veicinājusi vislielākos ieņēmumus šādos sektoros:

• sabiedriskā ēdināšana – 91,6 milj. eiro (restorāni, bāri, kafetērijas);
•  tirdzniecība – 29,7 milj. eiro (tirdzniecības centri, veikali);
• viesu izmitināšana – 46,4 milj. eiro (viesnīcas, viesu nami u.c.);
• transports – 13,4 milj. eiro (automašīnu noma, degviela, maksas autoceļi u.c.);
• izklaide – 21,7 milj. eiro (kino, teātri, citu muzeju apmeklējumi u.c.);
• vēl 29 milj. eiro, ko muzejs ieņēmis no viesu apmeklējumiem (ieejas biļetes, preču iegāde veikalā un grāmatnīcā, ēdināšana restorānā, individuāli un kolektīvi ziedojumi, dažādu pasākumu rīkošana muzejā, subsīdijas u.c.).

Ņemot vērā visus tiešos, netiešos un stimulējošos faktorus, secināts, ka 2008. gadā Bilbao Gugenheima muzejam ir izdevies saģenerēt 210 miljonus eiro no iekšzemes kopprodukta, sniegt 28 miljonus eiro lielus papildu ieņēmumus Basku zemes budžetam un palīdzējis uzturēt vairāk nekā 4000 darba vietu.

Atskatoties pagātnē, līdzīgu veiksmes stāstu netrūkst: mākslas un izklaides centrs The Lowry Mančestras piepilsētā Selfordā (Lielbritānija), Mākslas un zinātnes pilsēta Valensijā (Spānija), Muzeju kvartāls Austrijas galvaspilsētā Vīnē.

Tiesa, Bilbao efekts neradīsies pats no sevis, – ir jāievēro daži nosacījumi. Protams, puse no muzeja panākumiem ir izcila ēka, taču tikpat liela nozīme ir saturam. Apmeklētāji vēlēsies atgriezties muzejā, ja tas būs vērsts uz nākotni un tam būs aicinošs piepildījums.

Saimnieciskā ieguvuma prognozes izdosies piepildīt vienīgi ar labu plānošanu, kas sevī ietver rūpīgu scenāriju izstrādi un analīzi, biznesa plānošanu un nepieciešamās apmeklētības noteikšanu.

Bez šaubām visnozīmīgākie elementi ir projekta vadība un attīstības vīzija. Šādu projektu īstenošanā galvenais vadmotīvs ir skaidrs un vienādi uztverts sociālās pārveides redzējums. Luvras filiāles Lansas pilsētā (Francija) mērķis ir decentralizācija, proti, padarīt nacionālās kolekcijas pieejamas plašākai publikai un sekmēt tautsaimniecības attīstību reģionā. Sādijata salas projekts Abudabi paredz pasaules līmeņa tūrisma objekta izveidi, kurā īpaša uzmanība pievērsta vides risinājumiem. Katrai pilsētai nepieciešams atšķirīgs redzējums, taču tam jābūt pieņemamam visiem projekta īpašniekiem.

Projekta vadībai ir vislielākā nozīme. Apjomīga projekta īstenošanai vajadzīgi 7–12 gadi. Tik ilgā laikposmā vairākkārt nomainās politiskā administrācija un valdība, tāpēc projekta vadības komandai jābūt profesionāli spēcīgai, vienotai, daudzpusīgai un spējīgai darboties ilgtermiņā. Būtiski, lai projekta īpašniekiem būtu vienota kopējā mērķa izpratne un attīstības vīzija.

Rīgas pilsētai būtu svarīgi prast izmantot šo vienreizējo iespēju kā sociālā, tā saimnieciskā kontekstā. To iespējams panākt, pilsētai veicinot lēmumu pieņemšanas procesus un sekmējot dažādu akcionāru (projekta īpašnieku) stabilu sadarbību ar vietējās sabiedrības pārstāvjiem, kas iesaistīti Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektā.

Ēkā, kur nākotnē tiek plānots Laikmetīgās mākslas muzejs, atrodas arī industriālais mantojums – vecās spēkstacijas iekārtās un priekšmeti – piemēram, Vācijas firmā L&C Steinmüller izgatavotais tvaika katls (1935), firmas AEG tvaika turbīna (1929), PSRS rūpnīcās izgatavotās ūdens ķīmiskās apstrādes iekārtas, virpas, urbjmašīnas, frēzmašīnas utt. Kā jūs raugāties uz šāda industriālā mantojuma saglabāšanu un eksponēšanu publiski pieejamā veidā? Kā tas saskanētu ar muzeja koncepciju?

P. A.: Kad norit lielu industriālo ēku pārveide par izstāžu zālēm, projekta vadītāji parasti pieņem lēmumu iztukšot telpas, lai pilnībā varētu izmantot lielos apjomus un radīt neitrālu vidi izstādēm. Kā piemērus varu nosaukt La Villette un mākslinieciskās jaunrades vietu 104 jeb CentQuatre Parīzē un, protams, Tate Modern.

Vairāk nekā 100 gadu, līdz pat 1974. gadam, Grande Halle de la Villete bija lopkautuve. Ēka tika restaurēta, un mūsdienās tajā notiek izstādes, izrādes un dažādas ceremonijas. Tate Modern ir iekārtota bijušajā spēkstacijā Temzas upes krastā (spēkstacija darbojās līdz pat 1982. gadam, Tate Modern tika atklāta 2000. gadā – red.). Tagad tā ir slavena starptautiska modernās mākslas galerija. 2008. gadā Parīzē tika atklāta CentQuatre – unikāla vieta mākslinieciskajai jaunradei. Tā iekārtota 1873. gadā būvētā 39000 kvadrātmetru lielā oriģinālas arhitektūras ēkā, kas agrāk kalpojusi pilsētas apbedīšanas dienesta vajadzībām.

Kā atšķirīgu piemēru nosaukšu Stambulas (Turcija) Bilgi universitātes realizēto iniciatīvu – Santralistanbul. Silahtaraga bija pirmā pilsētas mēroga elektrostacija Osmaņu impērijā – tā ražoja elektrību no 1911. līdz 1983. gadam. 2007. gadā tā tika atvērta no jauna kā starpdisciplināra kultūras un mākslas telpa. Ēka ir sadalīta divās atšķirīgās daļās: enerģētikas muzejs, kas veidots, saglabājot un transformējot iekārtu un dzinēju telpas, un galvenā galerija, kas kalpo laikmetīgās mākslas un kultūras aktivitātēm. Abas telpas ir skaidri nodalītas, un tām ir savstarpēji atšķirīgs saturs.

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektā var izvēlēties citu virzienu, kas pārdomātā, prasmīgā un elegantā veidā ļautu pārklāties industriālajam mantojumam un laikmetīgās mākslas eksponēšanai. Mākslinieki un scenogrāfi varētu izmantot tehnoloģiskās iekārtas kā papildinājumu un palīgelementus izstāžu dizainā. Muzejā veidotos īpaša atmosfēra.

Līdzīga pieeja ir sastopama arī Domaine Pommery Francijā, kas ik gadu organizē laikmetīgās mākslas izstādes savos vīna pagrabos. Šie pasākumi gūst lielus panākumus un atzinību kā publikas, tā arī ekspertu vidū.

Kā liecina vēsture, šāds risinājums ir ļoti loģisks. Industriālā pasaule jau kopš 19. gadsimta beigām ir bijusi nebeidzams iedvesmas avots māksliniekiem. Futūrisms un populārā māksla ir tikai divi no daudziem šādas mākslas virzieniem.

Izvēloties šādu pieeju, ļoti piesardzīgi jāizvērtē telpu funkcionalitāte, lai iekārtas netraucētu mākslas darbu izstādīšanai. Tas nozīmē, ka mākslas darbiem, apmeklētāju kustībai un paskaidrojošiem materiāliem ieplānojama pietiekami liela daļa no pārveidojamā apjoma. Katrā ziņā tehnoloģiskās iekārtas nevajadzētu izcelt vairāk nekā mākslas darbus. Jau iepriekš jārod risinājumi, kā izvairīties no iespējamiem sarežģījumiem drošības un higiēnas ziņā.

Saglabāt industriālo mantojumu un izstādīt to publikas apskatei ir lieliska ideja, kas padarītu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju atšķirīgu no citiem, taču vispirms nepieciešams veikt nopietnu izpēti, lai šī labā iecere netiktu sabojāta.

Vai, jūsuprāt, muzeja apjoms atbilst tā atrašanās vietai Rīgā? Vai būtu ieteicams palielināt, vai arī samazināt muzejam paredzēto platību? Vai Rīgas pilsētas bibliotēka varētu būt muzeja papildu funkcija un vai tā spētu sadzīvot ar pamatfunkciju?

P. A.: Zinot pašreizējo programmu topošajam muzejam un visas paredzētās funkcijas, es tik tiešām domāju, ka platība ir adekvāta. Samazināt platību var vienmēr, ja to nepieciešams darīt budžeta vai funkcionālu apsvērumu dēļ.

Plānošanas un arhitektūras posmā visbūtiskāk ir saglabāt elastīgu pieeju noteiktām ēkas daļām. Pilnīgi noteikti Rīgas pilsētas bibliotēkas projekts varētu tikt īstenots, un tā ir laba doma. Muzejs un bibliotēka varētu izmantot vairākas kopējas telpas, piemēram, glabātavas, vestibilu, kafejnīcu, restorānu. Grāmatu un mākslas darbu glabātavām nepieciešami līdzīgi apstākļi, līdz ar to tās var izmantot abas iestādes. Šajā ziņā ļoti labs piemērs ir 1977. gadā atklātais Pompidū centrs Parīzē (ik gadu to apmeklē aptuveni 6 miljoni cilvēku), kur darbojas gan muzejs, gan bibliotēka. Jāpārdomā, kur bibliotēku varētu izvietot, un jānoskaidro, kāds grāmatu apjoms glabājas Rīgas pilsētas bibliotēkā.

Arhitektūras ziņā unikālā muzeja ēka kļūs Rīgas kultūras telpas neatņemamu sastāvdaļu. Muzeja inovatīvais raksturs un sagaidāmā sabiedrības interese par jaunizveidoto mākslas un kultūras objektu padarīs to par ļoti pievilcīgu un populāru vietu pilsētā. Veicot rūpīgu telpu izpēti, tās iespējams izveidot modulāras, lai ēkā varētu rīkot dažādus pasākumus – izstādes, konferences, izsoles, prezentācijas, seminārus, sapulces, galā sarīkojumus, pieņemšanas, kokteiļu vakarus, koncertus, modes skates u.c. Piedāvāto iespēju klāsts tik atšķirīgām aktivitātēm būs labs ieņēmumu avots un nodrošinās projekta ekonomisko ilgtspējību.