Jēkabpilī, Daugavas kreisajā krastā pie tilta, pirms gadiem 20 bija pilsētnieku iemīļota pastaigu un atpūtas vieta gan ģimenēm, gan bērniem – pludmale ar baltām smiltīm, peldvietas, ierīkotas arī pārģērbšanās kabīnes un izvietotas bojas peldētāju drošībai.

Taču Jēkabpili ik pavasari, kad Daugavā sāk iet ledus, apdraudējuši tās palu ūdeņi. Upes krastam tuvējās Pļaviņu ielas iedzīvotāji atceras vismaz trīs satraukuma pilnus pavasarus pagājušā gadsimta 80. gados un 90. gadu vidū, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko atzīmi, un, izlauzies ārā tālu no Daugavas krastiem, pārpludināja tuvējo māju pagalmus, dārzus, pagrabus un šķūnīšus un dažviet sniedzās dzīvojamajām mājām vai līdz puslogiem.

Lai pasargātu pilsētu no ūdens postošā spēka, paralēli krastam tika uzbērts aizsargdambis, kas norobežo pilsētu no Daugavas krasta. Piekļūt upei kļuva grūtāk – rāpies nu pa aizsargvalni augšā un lejā! Arī pastaigu cienītājiem tur vairs īsti nebija ko meklēt – kādreiz tīkamā pludmale pamazām aizaugusi ar zāli, kas gadiem nepļauta, un pārvērtusies īstos kārklu džungļos.

Šovasar pēc ilgāka laika iegriežoties Jēkabpilī, acīm pavērās cits skats – uz aizsargdambja izvietoti vienkārši baļķu soliņi, kur apsēsties garāmgājējiem un vērot virs Daugavas ūdeņiem rietošo sauli. Bet lejā, pašā upes krastā, no kārklu biezokņa vairs ne vēsts. Aizsargvalnī izrakti un ar akmeņiem nostiprināti pakāpieni ved uz tādu kā miniatūru ciematiņu vai seno ļaužu apmetni. No kārklu klūgām pīti žogi un sētiņas, guļbūves aka, vienkārši veidotas, pamatīgos balstos iekārtas šūpoles, koki ar visiem putnubūriem, smilšu rotaļlaukums bērniem, akmeņu krāvuma kamīns un akmeņiem izlikta līkumota taka, kas aizvijas kā strautiņa gultne. Divās rindās izvietoti baļķu soli, tā ka vai koncertu rīko – sēdvietas būs! O! – un tur, kur pirms pāris gadiem pletās kārklu audzes, skatienam paveras tīkamas baltas smiltis! Ir arī volejbola laukums ar tīklu!

„To jau mūsu pilsētas lepnums – Pēteris Sprukts!” stāsta vietējie. P. Sprukts izrādās ne tikai Jēkabpilī, bet arī plašākā mērogā pazīstams kā aktīvs vides sakopšanas entuziasts. Ne velti 2006. gadā jēkabpilieši viņu izvirzījuši Latvijas lepnuma balvai! Pilsētvides sakopšanā viņš aktīvi darbojas jau vairākus gadus – gan pats rīkojis talkas, gan piedalījies uzņēmumu rīkotās, un domubiedru un palīgu viņam netrūkst.

Daugavas krasta sakopšanu sācis pirms diviem gadiem. Pamazām attīrījuši krastmalu no atkritumiem un akmeņiem, kas te savesti, būvējot aizsargdambi, izcirtuši kārklus un ar paša konstruētu pļaujmašīnu nopļāvuši garo zāli. (P. Sprukts esot šīs pļaujmašīnas patenta autors, un nu jau Latvijā to skaits tuvojoties četriem simtiem.) Kopā ar domubiedriem norakuši slīpumu, izklājuši ar velēnu un pie tilta izveidojuši nobrauktuvi no dambja, lai upes krastam var piekļūt arī ar bērnu ratiņiem.

„Gatavojoties ikgadējiem Jēkabpils pilsētas svētkiem [jūnija sākumā – red.], uzrakstīju domei savus ierosinājumus, kā sakopt upes krastu, jo šī taču ir mūsu skaistākā vieta! Te, pa Pļaviņu ielu, gar Daugavu, varētu iet svētku gājiens,” stāsta P. Sprukts. Konstruktīvus priekšlikumus nav sagaidījis, un tā īsi pirms Lieldienām pats ķēries pie darba.

„Ja laba ideja rodas, tā tūlīt jārealizē, ko tur gaidīt! Nekādas mākslas jau te nevajag, lai šādus pinumus izveidotu! Visi materiāli tepat no Daugavas krasta ņemti – kārklu klūgas, akmeņi kamīnam un kāpnītēm no uzbēruma savākti. Norakām velēnu, un atklājās brīnišķīga baltā smilts. Baļķus gan pats ar savu transportu no laukiem atvedu.” Redzot rosību krastmalā, pilsētas jaunieši, bērni paši nākuši talkā un prasījuši, ko varot palīdzēt. „Nu, es jau viņiem samaksāju arī pa kādam latiņam,” neslēpj P. Sprukts. Skaidrs, ka šiem jauniešiem roka necelsies te ko piesārņot vai postīt, bet vēl sakops, ko aiz sevis bezrūpīgi atstājuši citi. „Bet tad to palīgu saradās tik daudz, ka maciņš ātri vien kļuva tukšs!”

Kā tad ir ar to postīšanu? Gadoties, protams, visādi, P. Sprukts ir sarūgtināts. Vienu nakti vandaļi apgāzuši pamatīgi būvēto guļbaļķu aku un dažviet sagāzuši klūgu aizslietņus... Lai drazu nemestu zemē, izvietotas vairākas atkritumu tvertnes. Turklāt katru agru rītu viņš pats apmeklē iekārtoto atpūtas vietu un visu sakopj.

Vai ir vēl kādas ieceres ko veidot, un ko darīs, ja nu atkal plūdi un ūdeņi visu aiznes prom, vai arī pilsētas dome izdomā labiekārtot krastu un kaut ko te veidot? „Man jau bija ideja, ka to strautiņu, kur akmeņu gultne izveidota, vajadzētu dabūt dzīvu – ielikt Daugavā motoriņu [sūkni – red.]. Un ja vēl varētu ielas apgaismojumam pievienot atzaru, lai apgaismotu krastmalu... Tur, kur tie soliņi izlikti, taču varētu vēl uztaisīt skatuvi un koncertu uzrīkot,” P. Spruktam ideju netrūkst. Ja nu Daugava pārplūst, tad cik tur tā darba – visu var iznest krastmalā, un var jau kaut ko izveidot arī no jauna! „Cilvēki nāk te atpūsties! Nāk ar maziem bērniem, jaunieši. Nu kā es varu aizlaist to postā?”

Žagarciems – tā savu veidojumu pieticīgi dēvē P. Sprukts. Var jau, protams, spriedelēt par to, kā tas, iederas pilsētas ainavā, taču autors ir parādījis, ko var paveikt, neieguldot daudzus tūkstošus latu, – ja vien ir vēlme darīt. Pilsēta ir ieguvusi vienu sakoptu vietu. Daugava cauri pilsētai un rajona teritorijai vijas 93 kilometru garumā, un šī tagad ir vienīgā vieta Jēkabpilī, kur iedzīvotājiem brīvi pieejami un baudāmi dabas resursi – daļiņa Daugavas krasta.

Elita Cepurīte,

speciāli andrejsala.lv