Jāatzīst, ka "Francijas pavasaris" mums ļāva ne vien iepazīt franču mākslu, bet arī Latvijas mākslu ielikt un ieraudzīt jaunos kontekstos. To lieliski apliecina arī Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde "Urbanoloģika". Urbanizācija ir mūsdienās visstraujāko ekspansiju piedzīvojošais process, jo nu jau lielākā daļa planētas iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Šajā izstādē mākslinieki reflektē par pilsētu kā dzīvu organismu, kas pakļauts nemitīgām pārmaiņām, transformācijām un arī manipulācijām, piedāvājot visdažādākās interpretācijas, redzējumus un scenārijus. Izstādes kuratore (Solvita Krese) atlasījusi virkni darbu, kas eksponēti divos stāvos Laikmetīgās mākslas centram atvēlētajās telpās, un ļauj izšķirt trīs būtiskus tematiskos lokus – pilsēta, cilvēks un daba.
Pilsētas ainava
Pilsētas audio un video ainava ieraugāma Voldemāra Johansona instalācijā "Recorded Altitudes" (latv. "Ierakstītie augstumi", 2007). Izmantojot meteoroloģiskos balonus, mākslinieks fiksējis pilnīgu urbānās vides panorāmu, jo augstumā, kādā tie paceļas, neviens objekts neaizsedz skaņas plūsmu. Rezultāts atgādina šņākoņu trīs guļus novietotos TV ekrānos, ļaujot uz pilsētu paskatīties no putna lidojuma rakursa kā uz unikālu, dzīvu dabas muzeja eksponātu. Pārējie mākslinieki pilsētas vidi tver tuvplānā, ar atsevišķu izkadrētu elementu palīdzību (Žofrī Ferī darbu ciklā "Virziens" Nr. 2, 6 un 3, audekls/akrils, 2002) un dokumentējot dažādu pasaules megapilsētu "ne vietas" (non places) rekonstrukcijas, izrakumu, remontdarbu u.c. pārmaiņu laikā (Stefana Kuturjē 90. gadu fotogrāfijas). Savukārt Krišs Salmanis izaicinājis kāršu namiņa konstrukciju darbā "Triumfa arka" (2007), kas veidots no 4 kg spēļu kāršu. Diemžēl dažas dienas pēc izstādes atklāšanas konstrukcija mākslinieka izaicinājumam bija atbildējusi un sabrukusi. Urbānā loģika kulminē Nikolā Mulēna darbā "Viderparis" (slaidu projekcija/skaņas instalācija, 2001). Ar datoru retušētajās Parīzes fotogrāfijās visas ēkas līdz pat trešajam stāvam aizmūrētas ar betona blokiem, no ielām noņemti monumenti, ceļa zīmes, luksofori, māju jumti "attīrīti" no TV antenām un satelīta šķīvjiem. Toties ielas iejoztas dzeloņstiepļu aizsargjoslās. Darbs rada fikciju par absolūti dehumanizētu, kara priekšnojautās sastingušu pilsētu, kurā pilnībā izdzēstas cilvēka "pēdas" (ja neskaita arhitektūru).
Cilvēka nospiedumi
Taču pilsēta un cilvēks ir divas cieši saistītas vienības. Bet arī cilvēki parādās, nozūdu un mainās tāpat kā telpa, kuru tie apdzīvo. Katrīna Neiburga darbā "Topoloģija Nr.29" (video/skaņas instalācija, skaņa Andris Indāns, 2007) fiksē steigā pamestu dzīvokli. Paralēli šīs cilvēku apdzīvotās vietas tagadnei, māksliniece meklē tajā bijušo iemītnieku klātbūtnes atstātos nospiedumus, jo "nekas nepazūd pat tad, ja tiek pamests". Ēriks Božis "Lodžijas loģikā" (foto, 2007) dokumentē blokmāju iedzīvotāju estētiskos priekšstatus, kas autoraprāt manifestējas balkona restēs. Dekoratīvie režģi parāda cik daudzveidīgi ornamentālie risinājumi ir iespējami tik ierobežotā laukumā kā lodžijas taisnstūris. Tie ir naivu un šķietami bērnišķīgu elementu pilni (saulītes, kaijas, zvaigznītes, auseklīši u.c.), bet galvenais, funkcionāli. Lodžijas restēs iekapsulēta un sastingusi vesela grafisko tēlu sistēma, estētiskā gaume un postsociālā realitāte, kas tuvākajā laikā jau varētu kļūt par unikālu parādību. Maija Kurševa "atradusi" "Ļaunuma sakni" (instalācija, 2007) - vietu, kur rodas mazi, zaļi, apjukuši cilvēkveidīgi radījumi, un no kurienes tie izplatās pa visu pilsētu kā vīruss. "Ļaunuma sakne" atgādina nervus kutinošu ainu no kādas šausmu filmas: te skaļi pakšķ ūdens, bet pustumšās telpas vidū novietots kails koks, kura zaros satupuši nekustīgi putni. Par urbāno robežu esamību tiek reflektēts Kates Krolles un Katrīnas Sauškinas darbā "Trip around the Borders" (latv. "Ceļojums apkārt robežām", foto, video, skaņa, 2007). Abas mākslinieces ar velosipēdiem apceļo Rīgas robežu un sarunājas ar vietējiem cilvēkiem. Viņas meklē pilsētas fizisko, bet nejauši atrod psihoģeogrāfisko robežu. Sākotnēji mākslinieces izvirza tēzi, ka "uz robežas ir šķietam izmērīts un skaidrs līdzsvars". Taču pēc darba noskatīšanās rodas iespaids, ka robežsituācija ir nevis līdzsvars, bet gan nemitīga identitāšu, dzīves modeļu, priekšstatu un uzskatu konfrontācija. Pateicoties tam, ka abas mākslinieces no šīs konfrontācijas nebaidās, viņām izdevies skatu uz urbanizāciju atspoguļot tīrā un autentiskā formā.
Eskeipisma programma – Daba
Virknē eksponātu redzama urbānās vides iedzīvotāja nostalģija pēc dabas, dabiskuma, veselīga dzīvesveida, svaiga gaisa u.tml. Pjērs Malfets darbā "Vējš kokos" (instalācija, 2003) podos sastādījis eikaliptu kociņus. Koku lapas šalko elektrisko ventilatoru radītajā vējā, bet saules gaismu imitē nātrija lampas apgaismojums. Mākslinieks rada savdabīgu sintētisku oāzi urbānajā tuksnesī, kas var kalpot arī par tīkamu "meditācijas" vietu. Līdzīga tēma, bet jau daudz humanizētāk tiek turpināta Māras Brašmanes fotogrāfiju sērijā "Augi mums līdzās" (2007). Tajā dokumentēti cilvēki, kas brīdi laika ik dienas velta savām istabas puķēm. Motivācija šai nodarbei, katram var būt atšķirīga. Kādam būtiskākas šķitīs rūpes par augiem (Māra - ģimenes ārste), citam tie nodrošina saikni ar dabu (Ieva – māmiņa), nomierina (Regīna – vecmāmiņa), kāds ar augiem veido līdzīgas attiecības kā ar cilvēkiem (Elita – mākslas zinātniece), bet vēl kāds labprāt nonāk savstarpējā atkarībā (Dāvis – režisors).
Katrs mākslinieks industriālo vidi interpretē caur savu prizmu. Pārsteidzošais ir tas, ka šajā skatu punktā gandrīz nemaz netiek iekļauti citi cilvēki. Arī Līgas Luarenovičas foto sērijā "Ģimendārziņi" (2007), kur mazdārziņi - eskeipisma romantikas iemiesojumu - fiksēti dažādos gadalaikos. Cilvēku klātbūtni te var vienīgi nojaust, ne redzēt. Vai pilsēta, kas ir viens no industriālās sabiedrības rezultātiem, pamazām "aprij" savu radītāju? Bet varbūt māksla ir iespēja izvairīties no nemitīgās, arī piespiedu, socializācijas? Diemžēl izstādē nav redzams Latifas Ešakas darbs ("2005.gada 11.marts", video tapis sadarbībā ar Gotjē Ermanu), kas šo parādību varētu izskaidros. Spriežot pēc pieejamās informācijas, tajā dokumentēts kā ielu tīrītāju brigāde pēc demonstrācijas satīra Parīzes ielas, tā simboliski izdzēšot notikumu un cilvēku atstātās pēdas. Savukārt mākslas ir mākslinieka iespēja "dzēst pēdas".
Recenzija pārpublicēta no ziņu portāla Delfi.
