Vai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam (LLMM) jābūt nacionālam vai Baltijas reģiona muzejam? Vai darbi jāizstāda zelta rāmjos un jāpapildina ar gida stāstījumu? Varbūt muzejam jāpielāgojas mūsdienu tehnoloģiskajai attīstībai un jāsniedz apmeklētājiem interaktīva iespēja iesaistīties – pašiem atlasīt un interpretēt ekspozīcijas? Un kā komunicēt ar publiku, kā muzejam kļūt par sociālu, publisku telpu sabiedriskām diskusijām? Vai Rīga spēs izveidot nozīmīgāko Baltijas reģiona mākslas muzeju?

Par laikmetīgās mākslas procesiem un mūsdienu mākslas eksponēšanas perspektīvām 2007. gada 12. oktobrī Kultūras ministrijas rīkotajā konferencē Andrejsalā diskutēja Latvijas un ārvalstu mākslas eksperti, arhitekti, izstāžu kuratori un mākslinieki.

Somijas laikmetīgās mākslas muzeja KIASMA kuratore, LLMM Starptautiskās ekspertu padomes locekle Māreta Jaukuri (Maaretta Jaukkuri) savā referātā pievērsās muzeja lomai pārmaiņu procesos, tā sociālajai funkcijai. Viņa uzsvēra, ka muzeja darbībā svarīga ir ne tikai muzeja fonda kolekcija, bet aktīva mākslas praktizēšana un sabiedriskās diskusijas veicināšana. „Muzejam jākļūst par jaunu publisko telpu kritiskām balsīm, diskusijām. Jautājums – kā pārvērst kādu noteiktu vietu par publisku telpu,” stāstīja M. Jaukuri.

Analizējot mākslas transformācijas globalizācijas paradoksu pasaulē, M. Jaukuri kā pozitīvu piemēru minēja faktu, ka mākslinieki kļūst ieinteresētāki tieši sociālajos jautājumos, viņi padara tos vizuālus un rosina diskusiju, tādēļ politiskie spēki pievērš aizvien lielāku ievērību mākslai kā sabiedrību apkalpojošai sfērai. M. Jaukuri uzskata, ka šī politiskā ieinteresētība ir zināms drauds mākslas pašnoteikšanās funkcijai: „Ir ļoti svarīgi likt politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem saprast, ka sabiedrībai ir nepieciešama pieeja mūsdienu mākslai. Mākslas brīvība un autonomija ir obligāti jānosargā. Muzejam nevajag kļūt par sociālu institūciju, tomēr tam jārunā par sociāliem jautājumiem.”

Komentējot topošās LLMM kolekcijas darbu atlases procesu, M. Jaukuri atzīst, ka ir ļoti apmierināta ar līdzšinējo darbību, taču norāda, ka ir nepieciešams ieklausīties pat vissmalkākajās vibrācijās, kas pastāv vietējā sabiedrībā, ieklausīties daudzu cilvēku viedokļos. „Postmodernisms mums ir atnesis interesantu jautājumu – kas tad ir estētiski un skaisti, kas ir māksla? Attīstot šo diskusiju, konstatējam, ka vienīgais, ko var definēt mūsdienu mākslā ir tajā pielietotā metode. Un nevis rezultāts, jo rezultāts kā objektīva vienība mūsdienu mākslā nepastāv,” kolekcijas atlasi komentēja M. Jaukuri.

Nevis krāt un glabāt, bet veicināt izpratni

Arī jauno mediju kultūras centrs Rixc pārstāvis un LLMM Starptautiskās ekspertu padomes loceklis Raitis Šmits savā referātā par interneta jeb tīkla mākslu (net-art) pievērsās relatīvajam mūsdienu mākslas definēšanas procesā: „Pēc kādiem kritērijiem var definēt tīkla mākslu? Kas ir rezultāts procesuālā mākslas darbā, ja tam nav ne rezultāta, ne objekta, kuru varētu saukt par pabeigtu. Varbūt tā tiešām ir darba tapšanā pielietotā metode?” Līdzīgi foto un video mākslai arī tīkla māksla ir radusies līdz ar jaunu mediju – internetu, un tā var tikt radīta tikai internetā. Pazīmes, kas raksturo tīkla mākslu, met drošu izaicinājumu konvencionālajiem priekšstatiem par mākslas būtību un iezīmē laikmetīgās mākslas relatīvo dabu. Pirmkārt, tīkla māksla ir egalitāra, jo bieži vien darbus rada nevis mākslinieks, bet kāds pusaudzis vai profesionāls programmētājs. Arī jautājums par oriģinālu un kopiju ir izzudis, jo abi ir pilnīgi identiski, oriģinālu no klona atšķir vien interneta adrese, kas norāda uz serveri, kurā darbs izvietots. Treškārt, tīkla māksla nekad nav stāvējusi mākslinieka šķūnītī un gaidījusi izstādes laiku; tā ir pašorganizējoša, vienmēr bijusi publiski pieejama, izstādīta tīmeklī. Tādēļ tīkla māksla ir pretrunā ar līdzšinējo priekšstatu par muzeju kā institūciju, kas iegādājas darbu, lai tas nepazustu un netiktu sabojāts.

Diskusiju par LLMM perspektīvām turpināja starptautiski atzītais mākslas konsultants, vācu galerists Norberts Vēbers (Norbert Weber): „Galvenais nav pirkšana un krāšana, bet gan rīkošanās ar mākslu un izpratnes radīšana par laikmetīgo mākslu. Andrejsala jau tagad ir uz ļoti pareiza ceļa. Varbūt nevajag mūžīgu kolekciju, var iegādāties kolekcijas uz noteiktu laiku, parādīt sabiedrībai šīs izstādes un laikmetīgās mākslas izpausmes. Kāpēc jau tagad neatvērt Raita Šmita un Rixc tīkla mākslas serveri publikai un neparādīt, kas īsti ir tīkla māksla?”

Krievijas Nacionālā laikmetīgās mākslas centra pārstāvis Leonīds Bažanovs savukārt pievērsās laikmetīgās mākslas eksponēšanas jautājumiem: „Manuprāt, svarīgākais jautājums, domājot par LLMM, – kā eksponēt laikmetīgo mākslu, un kādas darba formas izmantot komunikācijā ar publiku. Vai izmantot padomju laika standartu ar mākslas darbiem zelta rāmjos un gidu, kurš izskaidro mākslas darbu būtību un vērtības, vai tomēr kādu digitālu pieeju, dodot auditorijai brīvu iespēju iesaistīties mākslas darba interpretācijā?”

50 tūkstoši pudeļu

Aktuālajam jautājumam – kādam jābūt muzejam mūsdienu tehnoloģiju laikmetā – pievērsās Karlsrūes mākslas un mediju tehnoloģiju centra vadītājs Peters Vaibels (Peter Weibel): „Esmu ieinteresēts auditorijas un muzeja attiecību nodibināšanā. Mēs dzīvojam masu kultūras laikmetā, tāpēc svarīga ir masu attieksme pret muzeju, svarīgi ir emancipēt patērētāju muzejā. Karlsrūe, kur atrodas mūsu muzejs, ir salīdzinoši maza pilsēta, kas nav pievilcīga tūrismu plūsmām. Mūsu auditorija ir noteikta un nemainīga, tāpēc mēs esam izveidojuši tādu laikmetīgās mākslas muzeju, kas liktu pilsētas iedzīvotājiem atgriezties tur vēl un vēl. Mūsdienu sabiedrība ir pieradusi pie modernām tehnoloģijām, interneta milzīgajiem informācijas krājumiem un iespēju to atlasīt pēc dažādiem parametriem, tāpēc muzejam jābūt tikpat interaktīvam kā mūsdienu medijiem, jāsniedz tāda pati iespēja programmēt un selekcionēt informāciju.”

Savā referātā P. Vaibels prezentēja Karlsrūes muzeja ekspozīcijas, kurās apmeklētājiem tiek dota iespēja iesaistīties mākslas radīšanas, selekcionēšanas un eksponēšanas procesā. Piemēram, nofotografēties un ieraudzīt savu portretu karājamies rāmī pie izstāžu zāles sienas vai daudzdimensionālā zālē ar vienkāršas pults palīdzību, nokļūt jebkurā pasaules vietā – Alpu virsotnēs vai Panteona vidū. Citviet, ir dota iespēja programmēt zālē apskatāmo mūsdienu mākslas darbu ekspozīciju un, veicot atlasi no dažādiem laikmetīgās mākslas darbiem, izveidot savu, unikālu mākslas darbu katalogu. Muzejā ir arī ļoti īpašs bārs, kurā, izvēloties kādu no 50 tūkstošiem pudeļu ar atšķirīgiem gada skaitļiem vai nosaukumiem uz etiķetes, apmeklētājs var klausīties attiecīgā gada vai izpildītāja kompozīcijas. Kas īpaši svarīgi un interesanti – kolekcija veidota tieši no nepopulāriem un savādiem mūzikas ierakstiem, kuru nosaukumi plašākā sabiedrībā asociācijas neizraisa. „Dodot auditorijai iespēju programmēt ekspozīciju pašiem, tiek sasniegts noteikts interakcijas un mobilitātes līmenis, jo var ceļot mākslas pasaules laikā, iegūstot informāciju no jebkuras vietas. Katram apmeklētājam tiek veltīta personīga pieeja,” stāsta P. Vaibels.

Būt ar nākotnes potenciālu

Atgriežoties pie diskusijas par LLMM, Viļņas Mākslas akadēmijas profesore, mākslas zinātniece Raminta Jurenaite atzinīgi novērtēja, ka darbs pie LLMM muzeja kolekcijas izveidošanas ir sācies ar cieņu pret māksliniekiem – darbi tiek nevis lūgti ziedot, bet tiek iegādāti. Tā nenotiek visur. „Ekspertu padomes diskusijās vienprātīgi esam konstatējuši, ka LLMM nebūs muzejs, kas veltīts vienam noteiktam medijam. Manuprāt, arī ja LLMM tiks veidota tikai nacionāla mākslas izlase, muzejs var zaudēt savu nākotnes potenciālu. Pašlaik Varšavas muzejs ir izvirzījis augstas ambīcijas, vēloties kļūt par postpadomju valstu muzeju, bet es uzskatu, ka, iekļaujot ekspozīcijā gan nacionālās mākslas, gan kaimiņvalstu darbus, tieši Rīgai ir iespēja kļūt par ievērojamāko mākslas muzeju Baltijas jūras reģionā.”

Laikmetīgās mākslas muzeja projekta autora Rema Kolhāsa partneris uzņēmumā Office for Metropolitan Architecture Reinjē de Grāfs (Reinier de Graaf) uzstājās ar izcilu prezentāciju, kurā pievērsās kultūras un tirgus ekonomikas savstarpējām attiecībām pasaulē, demonstrējot spilgtus piemērus, kā līdz ar tirgus ekonomikas attīstību arī māksla kļuvusi par vienu no biznesa pasaules trumpjiem. Un muzeji – par ekstravagantām, nepiepildāmām ēkām, kas sacenšas ar izmēriem, izmaksām un izstāžu apmeklējuma statistikas rādītājiem. Runājot par LLMM, R. de Grāfs uzsvēra, ka projekta autori ir atturējušies no šī klišejiskā risinājuma, lai arī Andrejsalā ir pietiekami daudz vietas lieliem, mūsdienīgiem objektiem. Pretēji daudzkārt izspēlētai pieredzei, ka laikmetīgā māksla tiek eksponēta uz savu laiku nokalpojuša industriālā mantojuma fona, Andrejsalas TEC ēka tiks iekausēta dzintarā, proti, ieskauta gaišās, abstraktās stikla piebūvēs.

Par arhitektu izvēli atzinīgi izteicās Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts: „Mēs varam būt ļoti lepni, ka LLMM projektam ir piesaistīts R. Kolhāsa arhitektu birojs. Un tomēr svarīgākais, ka šī celtne jāpiepilda ar personālu – kuratoriem, māksliniekiem, kritiķiem, kas visu laiku ir bijis kā izklīdis ganāmpulks bez gana. Kad viņi visi sanāks kopā jaunajā muzejā, tas būs pamatīgs grūdiens Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā.”

LLMM solās būt daudzfunkcionāls kultūras un mākslas centrs – brīvi pieejama un demokrātiska teritorija, kur iepazīt mūsdienu mākslu, piedalīties nodarbībās, projektu darbnīcās, rosināt diskusiju vai vienkārši piknikot radošā vidē. Mākslinieks Linards Kulless, kurš jau pāris gadus darbojas Andrejsalas mākslas vidē, komentē: „Muzejs, protams, ir brīnišķīga māja un birojs. Bet svarīgākais, ka muzejs Andrejsalā jau ir sācies, un šī ēka būs tikai esošo norišu turpinājums.”