Pirmo reizi publicējam bijušā vācu armijas karagūstekņa Emīla Felcmaņa (Emil Völzmann) atmiņu fragmentus par pieredzēto Rīgā – karagūstekņu barakās un sabombardētās spēkstacijas atjaunošanas darbos Andrejsalā. 2008. gadā E. Felcmanis kopā ar ģimeni ieradās Rīgā, lai atrastu tās vietas, kurās bijis pēckara gados, īpaši gūsta laikā Andrejsalas spēkstacijā, un vēlreiz pabūtu tajās. Vecā vīra atmiņas Vācijā apkopojusi Vibke Hildebranta šā gada sākumā Vācijā izdotajā grāmatā “Der Teufel muss mich Geritten haben!” (tās nosaukuma aptuvenais tulkojums – Kāds velns mani dīdīja?).

E. Felcmanis dzimis 1923. gadā Ziemeļvācijas ciematā Altenbruhā. Strādājis par mūrniekzelli, līdz viņu, astoņpadsmitgadīgu puisi, 1941. gadā iesauc vērmahtā – Vācijas bruņotajos spēkos un nosūta uz Austrumu fronti dienēt papildspēkos par šoferi.

Karagūstekņi atjauno sabombardēto spēkstaciju Andrejsalā. Foto no a/s "Latvenergo" Enerģētikas vēstures muzeja arhīva

Pēc Vācijas kapitulācijas Otrajā Pasaules karā Emīls nonāk krievu gūstā. Tā viņš nokļūst Rīgā, un pilsēta ar savu skaistumu viņu apbur. Emīls atrodas gūstekņu nometnē pie Ganību dambja, kur nacisti vispirms bija izmitinājuši ebreju sievietes. Emīlu ievieto lazaretē, jo viņš saslimst ar difteriju. Tur viņš pavada četrus mēnešus. Emīla stāstījums liecina: „10. novembrī manai mātei ir dzimšanas diena. Tajā dienā es iznācu no lazaretes un nokļuvu ellē.”

Emīls sēž nāru kājgalī, velk nost sadriskātos šņorzābakus un piesien tos pie vēdera, jo citādi viņam nākamajā rītā apavu vairs nebūtu un viņu basām kājām nosūtītu uz būvlaukumu. Katru dienu spēkstacijas būvlaukumā mirst trīsdesmit līdz piecdesmit cilvēku.

Emīls ielien savā nišā uz neēvelētajiem nāru dēļiem. Nav vilnas segu, apsegu, pat spilvenu nav. Gūstekņus no aukstuma sargā vienīgi apģērbs, kas viņiem ir mugurā, un siltums no simtiem cilvēku, kuri iespiesti guļ cieši cits pie cita barakā uz garajām nārām. Ja kādam drēbes nozūd vai nokrīt no ķermeņa, tas no krieviem saņem vateni, vatētas bikses, cimdus un cepuri. Jaunu apavu nav. Jāizlīdzas ar vienkāršiem dēlīšiem, kurus galos noapaļo un tādējādi, cik iespējams, piemēro kājai. Šīm koka zolēm pienaglo gumijas sloksnes, lai tās turētos pie kājām. Sadriskāto drēbju lupatas sagriež vai saplēš un aptin ap kājām zeķu vietā. Kamēr tās nav sagādātas, jāiet plikām kājām.

Ja būvlaukumā izdodas sadabūt cementa maisu, to izmanto, lai pasargātu muguru no vēja. Nav viegli iegūt savā īpašumā vienu no šiem nedaudzajiem karsti lolotajiem cementa maisiem. Ja būvlaukumā parādās kāds cementa maiss, tas tūlīt pazūd.

Emīla guļvietas dēļi nav ēvelēti – tiem ir miza, zaru caurumi un atskabargas. Guļvieta ir 40 centimetru plata. Pagriezties no vieniem sāniem uz otriem gandrīz nav iespējams. Nāras atrodas cita citai cieši blakus, pie tām var pieiet tikai no kājgaļa. Nāras ir trīs stāvos. Nometnes teritorijā varētu būt izmitināti pāris tūkstoši cilvēku, un tajā ir desmitiem identisku koka baraku. Pēc Emīla domām baraka ir astoņdesmit līdz simt metru gara, tās abos galos ir izeja – platas divviru durvis. Tās atgādina lopu kūts vārtus. Pie izejas ir pāris vecu krēslu mazas krāsniņas priekšā. Pie griestiem šūpojas drūma, plika spuldzīte. Dienā caur mazajiem lodziņiem barakā iespīd nedaudz gaismas.

Malku krāšņu kurināšanai krievi nepiegādā. Naktīs starp nāru rindām šaudās milzīgas žurkas, taču augšējās nārās no tām vispār nav miera. Par kundzību šeit cīnās bariem blakšu, utu un blusu. Brīžos, kad no šiem parazītiem nemaz nav miera, pie izejām pulcējas vīri un spuldžu vājajā gaismā kauj utis. Vīru ir tik daudz, ka izejas ir pārpildītas.

Un šīs blaktis! Atcerējies blakšu pulkus, Emīls nevilšus novelk ar roku ap kaklu. Mazākās ir tik mazas kā kniepadatas galviņas. Kā sarkani punktiņi tās ceļo no viena upura pie cita. Ap kaklu un augšdelmiem vīri ir sakosti no vienas vietas. No rītiem, sēžot vecajā, tumšajā barakā un strebjot plāno zupu, bieži vien starp zobiem gadās kāda blakts. Košļājot tā nokrakst. Smaka ir pretīga.

Andrejsalas spēkstacijas atjaunošana. Foto no a/s "Latvenergo" Enerģētikas vēstures muzeja

Stipra lietus vai sniega kušanas laikā barakā caur jumtu atsevišķās vietās tek ūdens. Nāras ir slapjas. Vistrakāk, ja vīri no būvlaukuma pārnāk izmirkuši. Viss ir slapjš un auksts. Pa dienu barakā uzturas tikai darba nespējīgie. Lai gan apstākļi ir necilvēcīgi, nepaiet ilgs laiks, līdz Emīls un lielākā daļa pārējo iekrīt nemierīgā miegā. Vairāki no rīta vairs nepamodīsies.

Nākamā rīta agrumā viss sākas no jauna. Tikko Emīls ir izēdis plāno zupu, atskan pavēle: „Spēkstacija, aiziet!” Viņš ar stiepli piestiprina pie apģērba veco konservu bundžu, kas viņam kalpo zupas šķīvja vietā, un karoti ieslidina drēbēs. Tūkstotis gūstekņu sastājas rindās pa pieci. Daļa sargkareivju pārskaita gūstekņus, bet citi dodas uz barakām mirušo un slimo meklējumos.

Ceļā uz darbu viņiem pretī nāk piecsimt vīru no nakts maiņas, kuru spēki ir pavisam izsīkuši. „Vai nometnē šodien ir maize?” Cerību pilni saucieni, jautājoši skatieni. Daži no Emīla grupas atbild ar skatieniem, bez vārdiem, tikai pakrata galvu. „Nē, šodien maizes nav,” skan atbilde otrai grupai. Vakarā viņi būs tie, kas atceļā uz nometni cerēs saņemt labu ziņu.

Būvlaukumā nakts maiņas vīri ir visu sagatavojuši dienas maiņai. Darbs netiek pārtraukts, arī visstiprākajā salā jāmūrē. Vai tas viss vēlāk turēsies? Emīls par to šaubās. Lai salā vispār varētu mūrēt, vīriem nakts maiņā jāatkausē sasalusī smilts. Slapjo smilti izliek uz milzīgām skārda plāksnēm, zem kurām kuras uguns. Smiltis žūst lēnām. „Mums vajadzēja no jauna uzmūrēt spēkstacijas mūrus,” stāsta Emīls. „Veco turbīnu viņi vairs nevarēja izmantot, tā bija uzspridzināta. Taču krievi Augšsilēzijā, Hindenburgā (tagadējā Zabre Polijā), bija demontējuši turbīnu un citas iekārtas. Tās ar kuģiem atveda uz Rīgu, lai iebūvētu spēkstacijā.”

Emīls Felcmanis pie bijušās spēkstacijas Andrejsalā 2008. gadā.

„Es spēkstacijas nometnē nepabiju necik ilgi, kad 1945. gada novembrī pienāca revolūcijas svētki. Mūri bija uzmūrēti, tomēr viss vēl nebija gatavs, spēkstacija bija vienās sastatnēs. Dienu pirms svētkiem sastatnes noņēma, bet turbīnas jau vēl nebija. Tad viņi izgatavoja lielo turbīnu no finiera! Un augšā visam pāri pakarināja uz audekla uzkrāsotu lielu Staļinu, trīsreiz lielāku nekā dzīvē. Lielajā svinību dienā mums izsniedza krievu apģērbu un krievu cepures. Filmēja, un bija arī uzruna: „Krievu strādnieki atjaunojuši lielu spēkstaciju, kuru nacisti bija uzspridzinājuši!” Bet, kad šī diena beidzās, atkal tika uzceltas sastatnes, lai darbu varētu turpināt. „Un tā lielā Staļina bilde,” labā garastāvoklī piemetina Emīls, „to audeklu kāds no mums bija nočiepis un laikam kaut ko no tās pašuvis!”

„Mirušos iemeta kādā šāviņu izrautā bedrē, speciālu bedri neraka. Gūstekņiem vajadzēja mirušos tajā iemest. Katru dienu mirušos sakrāva vaļējos zemnieku ratos un veda uz bombardēšanā izrautu bedri. Katru dienu kādu grupu norīkoja sakraut mirušos ratos; pēc tam vajadzēja iet blakus piekrautajiem ratiem uz bumbbedri un tajā samest mirušos. Līdz turienei bija jāiet diezgan liels gabals. Es to darīju tikai vienu reizi. Tas nozīmēja vairāk ēdiena. Vēl vienu porciju zupas. Bet šim darbam vajadzēja daudz vairāk spēka, nekā dod šī zupa.”

„Maizi visbiežāk deva vakaros. Sešsimt gramu katram. Bet bija arī dienas, kad mēs maizi saņēmām mazāk vai pat vispār nedabūjām. Un katrs gribēja dabūt pirmo vai pēdējo gabalu. Garozas gabalu, jo tas bija mazliet labāks. Lielajā zupas katlā nonāca viss: nātres, pienenes, pelašķi – viss, kas bija ēdams. Slimajiem deva raugu, bet tas uzpūš un spēku nedod. Spēkstacijā pavasarī es pavisam neilgu laiku biju nodarbināts mūrnieka amatā – kādā no telpām apmetu kasešu griestus. Kasešu griesti – tie bija tādi četrstūri un brusas, kuras vajadzēja apmest ieslīpi. Viens apmeta tikai šos slīpumus, otrs notīrīja laukumu. Tad mēs saņēmām vienu maizes šķēli vairāk un mazliet biezāku zupu. Kurš to vēlējās darīt, varēja pieteikties. Un tā es jau stāvēju uz sastatnēm. Tur es atrados kopā ar krievu sievietēm – tās gan prata apieties ar ķelli! Mēs tur bijām ar četriem ieslodzītajiem un piecām, sešām krievu sievietēm.”

Vēl no karagūstekņa E. Felcmaņa atmiņām: „Pirmajā nometnē Rīgā – bijušajā ebreju nometnē – krievi atnesa lielu pulksteni un jautāja, vai šeit nebūtu kāds speciālists. Pulksteņmeistaram vajadzētu no viena liela pulksteņa iztaisīt trīs mazus! Citreiz viņi bija sameklējuši kādu elektrības slēdzi un domājuši – jāpieliek slēdzis pie sienas, un tad būs gaisma!”