Vairums Andrejsalas Dienvidu gala viesu un iemītnieku noteikti ir pamanījuši padomju laika ātrās medicīniskās palīdzības busiņa zīmējumu, kas jau otro gadu rotā vecās Sarga mājas sienu. Darba autors ir atzītais Latvijas mūsdienu glezniecības pārstāvis Andris Vītoliņš. Izmantojot sintētiskus akrila toņus, Andris pievēršas padomju laika transportlīdzekļu attēlojumam un pilsētainavu industriālajiem motīviem – pamestiem rūpniecības objektiem, to mehānikas elementiem. Septembra otrajā pusē un oktobra sākumā galerijā Rīga bija skatāma viņa personālizstāde Urban Positive. In Memoriam, kuras būtiska daļa radīta, ietekmējoties no Andrejsalas objektiem – gleznās transformēti Andrejsalas termoelektrocentrāles elementi, industriālie tīklojumi. Tādēļ aicinājām Andri uz sarunu par to, kā top viņa darbi un kā notikusi sastapšanās ar Andrejsalas industriālo vidi.

 

Daļa darbu tavā personālizstādē galerijā Rīga tematiski pievēršas padomju laika transportlīdzekļu attēlojumam – tramvajs, vilcieni, RAF mikroautobuss Latvija, kurus jaunākā mūsu sabiedrības daļa vai nu neatceras, vai arī nemaz nav piedzīvojuši. Piemēram, vecais autobuss, kas parādās tavās gleznās, – vai tāds vēl kaut kur ir saglabājies?

 

Viens tāds autobuss ir atrasts un restaurēts Cēsīs. Viņš kursē, un tā īre šobrīd ir uz izķeršanu. Mana vājība ir vēsture, un esmu ļoti daudz lasījis par pagātnes objektiem, izveidojis pat tādu kā arhīvu. Rakņājoties pa vēstures faktiem, atrodu lietas attiecībā uz sabiedrību, un esmu atklājis, ka daudzi interesanti fakti Latvijā nav pietiekami novērtēti. Jebkurā citā cienījamā, inteliģentā pilsētā vēsturisks tramvajs būtu atjaunots un braukātu pa ielām. Es gleznoju objektus, kas ir bijuši stipri Rīgas atpazīstamības simboli, piemēram, tie paši RAF busiņi, kas tirgoti neiedomājamās valstīs, ieskaitot Kubu, Irāku un Afganistānu. Šī pagātnes daļa ir iznīcināta, bet mani interesē stāsti, kas slēpjas aiz šīm lietām, un izstādē Urban Positive. In Memoriam es zināmus, bet varbūt aizmirstus stāstus pārstāstu no jauna.

 

Kā nodevu pagātnei?

Jā, šajā izstādē tie ir RAF busiņi, kas gleznoti uz padomju laika matrača auduma ar tādu kā sociālisma piesitienu.

 

Pārejas posmam no sociālisma uz kapitālismu Latvijā bija raksturīgs ļoti krass iepriekšējo vērtību noliegums un iznīcināšana, un šodien, ieraugot kādu no padomju dizaina simboliem, pārņem zināms sentiments. Kādas sajūtas nosaka tavu izvēli par labu padomju transportlīdzekļu tēmai?

Redz, mums Latvijā tagad ir sācies saķemmētības un ordnung (reglaments, kārtība – vācu val.) laiks, tāda neizslimota kārtības mīlestība un totalitārisms, kas iznīcina visu veco. Tādēļ es roku tās aizmirstās, interesantās lietas. Kad pagājušā gada Baltajā naktī Andrejsalā zīmēju ātrās palīdzības busiņu, viena daļa atbildīgo ierēdņu pat sāka satraukties – kāpēc RAF busiņš, kāpēc uzraksts krievu valodā? Latvijā ir ļoti izteikta tieksme uz perfekciju un divdomības noliegums. Bet tas bija patiess stāsts par busiņu no 1975. gada, kuru es izņēmu no autentiskās vides un pārstāstīju vēlreiz.

 

Veids, kādā tu stāsti šos urbānās vides stāstus, tavs raksturīgais rokraksts – sintētiskās, pulsējošās elektro krāsas, – kā tas izveidojies? 

Es dzīvoju šajā laikā, un tas, ko es radu, ir domāts šim laikam. Vecos, aizmirstos stāstus es laižu caur sevi, caur savu kultūras prizmu. Mūzikā – ja tu māki spēlēt ģitāru, tu dziesmu spēlē uz ģitāras, pat ja tā ir komponēta vijolei vai klavierēm. Mans instruments ir spilgtās elektro krāsas, ar kurām sāku strādāt jau 90. gadu sākumā, kad vēl mācījos akadēmijā. Tur valdīja kārtīga padomju skola, un tāpat kā padomju sistēmā nebija džeza, jo tas nāk no Amerikas, nevarēja būt, nebija un tika noliegtas arī akrila krāsas, kas radītas Amerikā. Situācija ar krāsām bija novesta līdz absurdam – bija izstrādāti murgaini latviskie toņi, bet man radās iespēja dabūt akrila krāsas, un tās ļāva izteikt savu protestu. Akadēmijā nebija neviena pasniedzēja, kas strādātu ar akrila krāsām, – pat kursabiedri bolījās par maniem darbiem. Šajā situācijā man gribējās atrast kādu jaunu un citādāku pieeju.  

 

Izstādē redzami tavi darbi ar Andrejsalas industriālām konstrukcijām, īpatnējiem termoelektrocentrāles elementiem. Kāds ir process, kad iepazīsties ar konkrēto vidi, meklē iespaidu objektus?

Es Andrejsalā veicu vairākas fotosesijas, jo līdz ar būvniecību šai vidē tomēr daudz kas tiks iznīcināts un mainīsies. Esmu izveidojis dokumentālu fotoarhīvu, kurā fotografēti Andrejsalas ēku un fabriku interesantākie mezgli; taisos šīs bildes kā darbu struktūru izmantot arī nākotnē. Tāpat Andrejsalā runājos ar bijušās TEC darbinieku Valēriju par vietas vēsturi, jo šīs vietas konteksts man šķiet ļoti interesants.

 

Kas nosaka tavu izvēli par labu vienai vai otrai industriālai ainavai?

Ir tā, ka galvā jau iepriekš ir kādas idejas – aptuvens priekšstats pēc sajūtām un struktūrām, ko es gribētu gleznot. Un es meklēju to attēlu dabā. Bet citreiz, kad kaut ko ieraugi, ir pārsteigums, un tu sāc sekot gatavajam objektam, ej viņa pavadā.

 

Vai ir kādas īpašas iezīmes, kas salīdzinājumā ar citām industriālām zonām būtu raksturīgas tieši Andrejsalai?

Grūti pateikt. Varbūt tas, ka Andrejsala ir pašā centrā, pašā pilsētas vidū. Un nav izpostīta. Tallinas centrā bija līdzīga zona, kura tika pārvērsta par gruvešiem. Andrejsalas pluss ir tas, ka visas ēkas vēl turas kopā. Ļoti daudzas vietas – piemēram, VEF un Sarkanā Zvaigzne – 90. gadu sākumā tika izlaupītas un izpostītas, tur viss ir sabrucis. Andrejsalā pastāv sava autentiska vide un ir ļoti uzmanīgi jātaustās – ko griezt kopā, ko mest ārā un ko būtu vērtīgi atstāt.

 

Pretī Andrejsalai, Daugavas otrā krastā, ir vēl viena neparasta vieta – Podrags. Vai ir gadījies tur būt?

Jā, tur ir ļoti interesanti. Tā ir riktīgi aizaugusi vieta, tāds čūskulājs, kuram vidū atrodas grezna mūra māja – villa vai muižiņa, kaut kas tādā stilā. Agrāk es izbraukāju visus caurumus, kur varēja iebraukt. Arī Daugavgrīvas cietoksnī varēja tikt iekšā. Tagad daudz kas ir ciet.

 

Pasaulē pastāv noteikta sabiedrības daļa – brīvdomātāji, anarhisti, mākslinieki, kas regulāri dodas izpētes gājienos uz pamestām rūpnīcām, industriālām ēkām, kara bāzēm. Arī Latvijas entuziastiem ir izveidotas kartes ar šādiem objektiem, to potenciālo bīstamību, piekļuves iespējām. Vai tu arī sevi pieskaiti pie tā saucamajiem industriālajiem romantiķiem?

Latvijā ir vairākas klaiņotāju web lapas, bet es neesmu šajā komūnā. Es to darīju jau krietni senāk, skolas laikā, bet vēlāk, kad man bija džips, izbraukājām visus bezceļus, visas militārās bāzes. Bija fotogrāfijas arī no vecās Andrejsalas, kad tur vēl bija tilts, kad nebija sagriezts ceļamkrāns. Lai arī Andrejsala bija slēgta teritorija, tur varēja iekļūt.

 

Kāda ir tava saikne ar publiku? Kā sajūti, ko viņi vēlas redzēt tavos darbos?

Darbos es risinu savas intelektuālas problēmas. Protams, reizēm es apzināti taisu lietas, kas publikai izraisīs asociācijas. Piemēram, Andrejsalas gadījumā es šaudījos starp dažādām idejām, dažādām mašīnām. Sākumā bija doma uztaisīt stāstu par Josipa Broza Tito (bijušās Dienvidslāvijas līderis – red.) automobili Zastava, kas kādreiz bijis Rīgā. Beigās es paliku pie RAF Latvija idejas, jo tas ir bijis vairāk izplatīts un ir ar Latviju saistīts simbols, ko cilvēki atceras.

 

Tev ir notikušas izstādes arī ārzemēs – Austrijā, Vācijā, Slovēnijā. Kā, salīdzinot ar Latvijas publiku, tavi darbi tiek uztverti un novērtēti citur?

Interesanta atšķirība, ka Latvijā cilvēki vienmēr darbos meklē estētiku un, skatoties mākslu, vienmēr iedomājas, vai un kā to varētu pielikt mājās pie sienas. Ārzemēs manos darbos pirmkārt redz šo sociālo mantojumu, viņi demokrātiskāk skatās uz šķībām, nepareizām lietām, interesējas par dīvaino: ”Okei, tā ir cita ideja, tā ir tava ideja.” Bet Rīgā intelektuāli bremzējošs faktors ir tas, ka visi cenšas nodefinēt vienu patiesību. Viens pareizais veids. Viens labākais gleznotājs. Viens labākais mākslinieks.

 

Runājot par ārzemju publiku, tu domā Rietumeiropas publiku. Vai ir gadījies novērtēt, kādi ir Krievijas mākslas un kultūras patērētāji?

Krievija ir daudz atvērtāka, cilvēki drosmīgāki un iet uz risku. Latvietis skatās manu darbu un domā: “Kas tur tajā darbā ir?” Krieviem savukārt – jo trakāk, jo labāk. Viņi saka: “O, man patīk!” Viņi ir dullāki, tik daudz nesatraucas par sīkumiem.

 

Cik ļoti mākslinieks ir atkarīgs no tā, ko vēlas kultūras un mākslas patērētāji?

Viena daļa mākslinieku dzīvo no fondiem, citi dzīvo klientiem. Iespējams, ka viss šis mākslas bizness ir tāda uzpūsta lieta. Pēkšņi kāds mākslinieks var kļūt par milzīgu hitu un visi viņa darbus sāk pirkt. Tad atkal aizmirst. Bet laiks jau visu noliek vietā.

 

Kādā intervijā, runājot par konkurenci mākslas darbu tirgū, tu esi atzinies, ka Latvijā esi vienīgais industriālais gleznotājs, ka konkurences tev nav.

Nē, tā nu gluži nav. Latvijā vairāki cilvēki ir strādājuši un vēl strādā šajā jomā, un es pat nepretendēju uz vienīgā statusu. Mūsdienu komunikācijas telpa ir ļoti saistīta ar reklāmu un simboliem. Tas ir tāds favorītisms – cilvēkiem patīk piekabināt nosaukumus pats labākais, talantīgākais, vienīgais.

 

Un tomēr Latvijas mākslas vidē tu esi ieguvis lielu popularitāti – tavi darbi iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, kā arī privātkolekcijās. Vai esi kļuvis par hitu?

Es sevi cenšos sargāt, jo bieži vien sākas otra bīstamība, kad šis process var tevi samalt. Es ļoti uzmanīgi turu robežu: savus darbus nelieku visās galerijās, tikai vienā vai divās. Nepiedalos maksimāli visās izstādēs, kaut arī tas būtu iespējams. Es cenšos sevi pasargāt, lai nesadedzinātu enerģiju. Nevēlos kļūt par supermārketa preci.

 

Pārlieku liela ekspozīcija pie tā var novest...

Domāju, ka šī izstāde man ir sākums jaunam posmam, nākamo taisīšu tikai pēc diviem, trim gadiem. Vajag ieturēt pauzi, lai var padomāt, izprocesēt.

 

Arī ļoti daudzi sevi cienoši mūziķi raksta albumus ar trīs gadu pauzi.

Protams, lai būtu laiks izdomāt. Kamēr tu esi jauns, var nobliezt vienu izstādi gadā, bet, ieturot šādu pauzi, tu kontrolē savu izaugsmi. Praktiski visa gleznošana ir savu emociju un prāta kontrole. Tu visu laiku domā, ko tu dari, vai tas, ko tu dari ir labi vai slikti, kā tu attīsties, vai tu stāvi uz vietas. Reizēm tu saproti, ka bremzē.

 

Šādi, nesekojot kādiem noteiktiem štampiem, tu atrodi pats sevi?

Jā, ir bīstams moments, kad sabiedrība ir redzējusi tavus darbus un izdara spiedienu pretim – grib tikai to, ko ir redzējuši. Tad kļūst grūti sev pārkāpt.

 

Tomēr šajā izstādē ir pamanāmas noteiktas mākslinieciskā rokraksta maiņas – neparasti lidojoši objekti, kas iekļāvušies industriālo tīklojumu vidē un it kā izjauc vidusmēra gaumei pierasto kompozīciju. Kādēļ šāda agresija ar šķietami miermīlīgiem priekšmetiem?

Pirmkārt, mērķis ir likt cilvēkiem domāt, aiziet projām no normālā skatījuma. Tā ir arī spēlēšanās pašam ar sevi, mēģinājums sevi uzvarēt. Aiziet prom no vienkāršā un uzdrošināties sarežģīto. Tās idejas, kas mani vajā, – es vienkārši tās ņemu un uztaisu. Mani interesē arī pati telpa un ideja par spokiem: kā atdzīvojas vietai piemītošie stāsti. Es uzgleznoju reālismu, bet, ieliekot gleznā simbolus, kas izjauc ierasto kompozīciju, sākas stāsti, objekti kļūst literāri. Mani interesē kustība un kustīgi objekti, kas it kā nāk virsū. Domāju, ka šis ir virziens, kurā es iešu turpmāk. Kādēļ gleznā ir kustīgi ieroči? No gleznas ir izņemti ārā cilvēki, bet lietas pašas runā par notikumiem. It kā neviena nav, bet gleznā tiek saglabāta dzīvības sajūta. Ejot pa ielu un skatoties uz kādu cilvēku, visbiežāk var pateikt, kas šis cilvēks ir – inteliģents, vietējais vai ārzemnieks, un šo lēmumu var izdarīt pat bez cilvēka kustības, tikai dēļ lietām un priekšmetiem. Tie ir simboli. Tieši priekšmeti un materiālā pasaule veido stāstu.

 

 

Iesakām apmeklēt mākslinieka tīmekļa vietni www.vitolins.lv.