Kā vērtē radošo profesiju apgūšanas iespējas Latvijā? Vai vari salīdzināt ar Prāgu?
Runājot par fotomākslu, salīdzināt ir grūti, jo Prāgā ir spēcīgas tradīcijas. Ne vien Prāgā, bet arī citur Čehijā ir ļoti daudz fotogrāfu skolu. Vispār tur ir ļoti daudz fotogrāfu!
Latvijā ir iespēja mācīties par fotogrāfu 34. arodvidusskolā, vēl Latvijas Kultūras koledžā var apgūt fotomenedžmentu. Liepājā Pedagoģijas akadēmijas paspārnē darbojas Jauno mediju skola, kur pasniedz fotogrāfi, un arī es tur esmu pasniedzējs. Protams, ir arī fotoklubi, tiek rīkota vasaras fotoskola, bet tas ir kaut kas pilnīgi cits, vairāk jau tāds pikniks.
Kopumā šeit ir baigi nabadzīgi... Kad nesen biju Liepājā, radās sajūta, ka uztaisīt skolu ir ļoti grūti, it īpaši ja tā ir valsts skola. Privātskolai ir vajadzīga tikai nauda un pasniedzēji, kas atbilst izglītības līmeņa ziņā. Kā jau visiem zināms, vairums Latvijas fotogrāfu visu ir apguvuši pašmācības ceļā – sēdējuši mājās, paši knibinājušies, ar kādu cilvēku aprunājušies, kaut ko nobildējuši.
Kāda loma ir fotogrāfijai kultūrvides atainošanā?
Protams, nozīmīga! Fotogrāfija ir konkrēta, to ir izdevīgi izmantot, kaut arī fotogrāfijai ir rāmis, kurā tu iekadrē, un daudz kas paliek ārpus rāmja. Fotogrāfijā ir notverts konkrēts mirklis, un, raugoties tajā, tu nezini, kas bijis pirms un kas bijis pēc attiecīgā mirkļa.
Kāpēc savai izstādei izvēlējies Andrejsalu?
Tā bija sakritība. Šīs izstādes tapšana bija problemātiska – cik ilgi es to taisu! Bija paredzēts to izstādīt pirms trim gadiem galerijā Daugava, taču bija finansiālas problēmas, tāpēc izstāde tika atcelta. Pēc kāda laika tā atkal bija paredzēta Daugavā, taču tur sākās ielas remonts un galerija tovasar tika aizvērta. Tika atceltas daudzas izstādes. Tad, meklējot kādu citu vietu izstādei, uzzināju par iespēju to uztaisīt Andrejsalā.
Vai uzskati Andrejsalu par piemērotu vietu izstādēm un radošām aktivitātēm?
Jā, noteikti, vienīgi te varētu būt vēl vairāk notikumu, jo Rīga nemaz nav tik bagāta ar vietām, kur daudz kas notiek. Vēl darbojas Spīķeri, bet pārējās vietas ir tādas, kur var dabūt telpu par samaksu. Tad jābūt tādiem darbiem, ko noteikti var pārdot. Es domāju, ka tās ir vairāk komerciālas iestādes, taču Andrejsalā ir tā iespēja, ka tu vari vienkārši eksperimentēt, un nav jādomā, vai izdosies savu darbu pārdot. Te nav galeriju, kas būtu ieinteresētas, lai es darītu noteiktu darbu un to eksponētu. Tā ir brīvība, kas nepieciešama māksliniekiem.
Vai esi bildējis arī Andrejsalu un tās apmeklētājus?
Ļoti minimāli, reiz bildēju vienam austriešu vortālam. Pagājušajā gadā nācu uz pasākumiem, bet nebildēju gan.
Kur vairāk uzturies – Rīgā vai Prāgā?
Pēdējo gadu lielākoties uzturējos Prāgā.
Kādas sajūtas pārņem tās reizes, kad apmeklē Rīgu?
Grūti pateikt, jo iepriekšējo reizi biju atbraucis uz pāris dienām darba jautājumos, tāpēc sanāca tā, ka gandrīz nevienu nesatiku, un tad tā skumji paliek. Šoreiz man līdzi atbraukusi Petra – viņa man palīdz taisīt izstādi, instalāciju, un nemaz nav skumīgi. Taču ja es te būtu viens, es tik un tā nevienam nezvanītu, jo man ir ļoti daudz darāmā, līdz ar to es droši vien satiktos ar cilvēkiem izstādes atklāšanā.
Katru reizi, kad studiju sākumā braucu šurpu, likās, ka notikušas būtiskas pārmaiņas, bet pēc trim gadiem sapratu, ka redzu izmaiņas sevī, nevis Rīgā. Tagad ir tā, ka viss ir noskaidrojies – raugos vairāk no distances, skatījums ir objektīvāks.
Izlasiet arī laikrakstā Diena 25. novembrī publicēto Viestarta Gailīša rakstu Kur nejaušība sastop neuzmanību!
